Axa

Ceturtdiena pagāja ļoti mierīgi.
Vēls rīts, jo cilvēki cieta no negulētas nakts un paģirām. Kā rezultātā ekskursiju pa Mainzas pilsētu uzsākām tikai pēc 14:00.
Apskatījām divas ļoti īpatnējas, bet iespaidīgas baznīcas, kur dominēja modernās mākslas izpildījuma vitrāžas. Paēdām brokastis iestādē ar lielisku skatu uz pilsētas centru, bet diemžēl nokavējām Gutenberga muzeja darba laiku.
Tālāk nolēmām atrast kaut kādas Romiešu drupu atpaliekas, kas atrodas pagrabā zem viena no lielākajiem veikaliem. Vienīgā problēma, ka centrā tādu ir daudz, tāpēc gandrīz arī nokavējām tā darbības laikus, bet par laimi ieradāmies tieši 15min pirms slēgšanas un varējām vēl uzmest acis Izīdas tempļa izrakumiem un arheoloģiskajiem atklājumiem par Romiešu voodoo maģijām.
Pēc pasākuma bija ieplānots apmeklēt vairākus bārus, jeb nodoties 'beer crawling'. Taču ne es ne Žanete nebijām spējīgi neuzkādu masīvu dzeršanu un devāmies uz dzīvokli, kur es nedaudz astrādāju pie prezentācijas un drīz vien atlūzu.

Vakar mūs un Amerikānietes izvadāja pa Reinas ieleju, kur uz katra pagrieziena saskatāma pils kalnu virsotnēs. Vienā no tādā arī piestājām un ievērtējām Viduslaiku dzīvesveidu. Gids it kā runāja Angliski, taču lielākoties visi vārdi kas nāca laukā no viņa mutes izklausījās pēc tīras Vācu mēles, kas protams arī visam pasākumam piedeva savu garšu.
Lai sasildītos iebraucām arī vienā vīna darītavā, jo tieši šī ieleja ir slavena ar saviem vīniem. Manā mutē nonāca kaut kas tik salds un dievīgs, ka likās esmu atklājusi ambroziju! Tagad mūžīgi visus citus vīnus savā mūžā salīdzināšu ar šo, bet man bail ka nekas nespēs vairs ar to sacensties.
Brauciens atpakaļ uz Maizu mani iepriecināja visvairāk, jo tumsā mazie apgaismotie miestiņi un pilis abos upes krastos. Iedvesmojoši, it sevišķi ņemot vērā ka brīvdienu pasākums notiks tieši vienā no miestiņiem kuriem braucām garām.
Vakarā mums bija ieplānots un saorganizēts Latviešu kulinārijas tusiņš. Pieteicāmies visiem pagatavot kaut ko tipiski Latvisku. Iegādājāmies vistas kājiņas un šķiņķīšus, ko pagatavojām krāsnī. Uzvārījām kartupeļus un sataisījām gurķu tomātu salātus, kā arī biezpienu ar krējumu. Vienīgā problēma bija atrast Vācijas veikalā krējumu, kas nav vispopulārākais no produktiem un pārdodas pavisam niecīgās burciņās. Bet biezpiens protams ir tikai graudainā formā.
Latviešu ēdieni bija tīri pieņemami un liekas visi palika apmierināti ar mūsu pavārdarbību. Saldajā pagatavojām visiem atvesto Balzāmu ar karstu upeņu sulu. Daži drošsirži pat paprovēja bez sulas, bet visi atzina ka labāk tomēr to atjaukt ar kaut ko. Jagermeister cienītājiem šķiet patika visvairāk.
Pēc vakariņām devāmies vēl ietusēt uz vietējo studentu klubu, kur parasti trešdienās ir lielā burzīšanās. Izrādījās ka Vāciešu viedie LARPeri ir gatavi arī pakustināt kājiņas un pakratīt galviņas uz deju zāles.
Kad mums apnika kluba skaļums, devāmies ievērtēt vēl vienu iestādi ar nosaukumu 'Red Cat Club', kas šobrīd ir bārs un chill-out lounge, bet iepriekš bija striptīza klubs. Iekšā bija ļoti erotiska gaisotne no sarkanajiem amora un velniņa zīmējumiem un samta mēbelēm. Vienā stūrī pat bija samta šūpoles!
Diemžēl iestādes mūzika mūs neuzmundrināja un nolēmām atgriezties dzīvoklī un iztempt iegādāto tekilu gold. To izdarījām konsekventi iemēģinot arī vairākas dzeršanas spēlītes, kas kopsummā izgāzās un bija jauka tuvāka iepazīšanās ar dzeršanas piegaršu.
Man ar tekilu pietika un devos gulēt 4:30 AM un cēlos šorīt 10:30.

Vakardiena izvērtās lielā klaiņošanā pa Mainzu, kur atkārtoti pierādījās fakts, ka vietējie nekad īsti nepārzin savu pilsētu un spēj ļoti veiksmīgi viņā apmaldīties, kad vēlas atrast kādu neapmeklētu muzeju.
Pusdienās tikām pie īsta Ķīniešu restorāniņa iespiesta istabā mazākā nekā mana guļamistaba un paēdām milzīgo 'mazā izmēra' nūdeļu porciju iemalkojot jasmīna tēju.
Ievērtējām arī lielo grāmatnīcu, cerībās atrast kādu sakarīgu lasāmo gabalu angļu mēlē, ko nevar iegūt mūsu provincē, taču smagi feilojām, jo izrādījās ka Vācieši ir tik sasodīti patriotiski, ka absolūti visi tulko uz savu mātes valodu un nodrošina tikai vienu niecīgu plauktiņu ar Angļu literatūru.
Zaudējuši cerību atrast kaut ko veikalos mēs tālāk devāmies uz vakariņām tradicionālā Vāciešu restorānā. Mūsu pavadoņi bija gana laipni, lai mūs uzaicinātu uz šīm vakariņām un jau priekšlaicīgi pabrīdināja, ka nebūs nekādas diskusijas par to ka mēs varētu maksāt. Mēs visnotaļ neiebildām un bijām patīkami iepriecinātas.
Vakariņās piedalījās cupiņa ar pasākuma organizatoriem un vēl divas Amerikānietes, māte un meita, kas dzīvojas jau kādu laiku pa Eiropu.
Visa ēdienkarte bija Vācu mēlē, un pie tam vēl kaut kādā dialektē, kuru visiem bija grūti pārtulkot. Taču ēdienu ietvaros bija dažnedažādas asinsdesas, kaulu smadzeņu zupas, šniceles un vēl dīvains putns, kuru pēc zvana draugam ar pieeju internetam, vietējie secināja nosaukt par tītar-vistu.
Nolēmu pieturēties pie kaut kā vienkārša un izvēlējos plati ar nosaukumu 'Kartupeļu parāde', kas izrādījās vārīti apcepti kartupeļi ar daž ne dažādām mērcītēm un piedevām. Žanete savukārt pasūtīja sev šniceli pildītu ar šķiņķi un sieru. Nobeidzām šo maltīti ar jauku desserta vīnu.
Pēc aktīvām sarunām un diskusijām beigās vēl nolēmām piestāt netālā ciemā un iedzert pa kādam kokteilim.
Visā kopumā ļoti pozitīva un jauka diena ar aizraujošām sarunām un smieklīgiem novērojumiem par vietējiem.

P.S. Interesanti, kas šodien būs Karstena ienaidnieks uz laiku :D