tikko atcerējos, kā pamatskolā saslimu ar spārnoto teicienu kaiti. sazatiku svešvārdu vārdnīcas beigās pielikumu un sajūsmā iemācījos no galvas, un bārstīju pa labi un kresi. smagāku kvovadīta gadījumu (par godu Barguča Quo vadis, ōpera? stāstam) savas pārsteigumiem bagātās dzīves laikā, summa summārum, biju novērojis vien pie sava mīļā profesōra Terjes Matīassena, dzīves un ziņas kāra baltslāvista.
Mariannes Tīmes iemīļoto zentenci vēl „pie Brežņeva” iekļāvu vēstulē kādam rādiōraidījumam, bet vismīļprātāk atceros Ave, Cæsar, morituri te salutant!, ko lieliem un draudzīgiem burtiem uzrakstīju uz tīras papīra lapas un iesniedzu respublikāniskās ķīmijas olimpiādes komisijā, jo uz īstajiem eksperimentu pierakstiem tikko biju izgāzis prāvu sērskābes lāmu. mana jaukā ķīmijas skolotāja kontekstā īpaši neiedziļinājās un kādu mēnesi ar mani nerunāja. bet ar laiku un jauniem nedarbiem tie moridūri viņai aizmirsās.