No sen ieplānotiem, bet nerealizētiem projektiem: dažādu sveštautiešu un svešvalodu ietekmē esošu cilvēku latviešu valoda. Krievu un angļu ietekmes ir viszināmākās, tāpēc vairs nav iedvesmojošas. No Sibīrijas latgaliešiem atceros "atjōj samoļots"; no franču latviešiem palikusi prātā atgriezenisko un neatgriezenisko darbības formu jaukšana (jo franči atgriezenisko formu dažos gadījumos lieto gandrīz vai mediāli, kaut ko starp pasīvu un aktīvu, bez skaidri uztveramas nozīmes "darīt sev" vai "darīt savā labā"; latviski laikam ir skaidrāks nošķīrums: es mazgāju/es mazgājos; es vilcinu/es vilcinos);* vācu latviešiem ļoti pietrūkst mazais vārdiņš, ar kuru noliedz noliegumu (Doch!), tāpēc viņi lieto jauko, pie mums pašiem jau piemirsto "Gan!" (- Tu to neesi izdarījis? - Gan!). Savulaik amatieriski mēģināju saprast, vai šur tur pie vācu un franču vecākās paaudzes latviešiem dzirdētā skaitļa vārda 'divi' nelocīšana ir burtiski no senākajiem indoeiropiešu substrātiem saglabājies duālis, pēkšņi kaut kur ap Hamburgu [<= iedvesmojoša, bet neprātīga hipotēze] (kurš bija uz izzušanas robežas jau atiskās grieķu valodas laikā), vai vienkārši ietekme no tām valodām, kurās skaitļa vārdus neloka? Duāli esmu manījusi, šķiet, 19. gadsimta latviešu literatūrā, un tas, manuprāt, lai arī nīdēts, noteikti nav nepareizs. Piemēram: "divi rokas", "divi kājas" (lietām, kas normāli ir pa divi, skaitļa vārdam ir nevis daudzskaitļa, bet īpaša - duāļa galotne), bet: "divas vardes". Lai gan varbūt vienkārši ietekme no nelocītajiem: deux, zwei, two.

*Nevaru atcerēties piemērus, bet apmēram kaut kas tāds kā "rīvēties bietes" (nevis "rīvēt bietes"), "iemērkties pupas"

Upd. Kopš parunājos ar vienu latviski nerunājošu gallu valodas speciālistu, gallu-franču vārdnīcas autoru, kurš man pastāstīja, ka "Karulis ir pilns ar kļūdām" un praktiski nav pielietojams, apzinos savu amatierismu un darbošanos sadaļā 'joki'. Tiem, kuri 1990. gados mācījās indoeiropiešu valodas rekonstrukcijas teorijas un shēmas, faktiski viss esot jāpārmācās, sacīja.