Divi ātrie piemēri kompetentu personu publiskā runā, kur netiek sniegts pamatojums, un neviens arī to nepieprasa, un nevienu filozofu tas nemulsina, tam, par ko runātājs ir pārliecināts. (1) ievērojams jurists, strādājis arī ar ECT, Lauris Liepa prasītās izmaiņas ģimenes tiesību likumā intervijā IR pamato ar "cilvēki pasākuši dzīvot veidā X, ergo likumam jāmainās, lai atbalstītu un sargātu X". Varbūt. Bet tā ir savāda izpratne par likuma lomu, funkciju, darbu. uzreiz nāk prātā salīdzinājums: tā kā nav iespējams aizbraukt ar automašīnu uz Jūrmalu, ja garām nenesās citi satiksmes dalībnieki ar ātrumu 140 km/h, ātruma ierobežojumi nav pamatoti un tos jāatceļ. (2) Levits, kurš cenšas pacelt debašu intelektuālo līmeni un vairākkārt ir minējis "kopīgo labumu", visiem klausītājiem piekritīgi mājot ar galvām, baidos, ka vispār nepamana un neievēro, ka klausītāji šo jēdzienu, visdrīzāk, pilnīgi pārprot. viņi domā, ka kopīgais labums ir kaut kas brīvprātīgi pienests un agregatīvs, kā katra dalībnieka uz klases vakaru atnestas sviestmaizes, kuras sakrauj kaudzē un saka "re, kopīgas". bet Levita prātā bonum communalis drīzāk ir: cilvēku cilvēkbūšanā, iedabā balstītais labais, kas ir kopīgs nevis tāpēc, ka to pienes vai ka katrs gabaliņu no tā ziedo kopīgajam, bet kopīgs tāpēc, ka visi ir cilvēki un ka visiem cilvēkiem ir šīs pamata lietas, kas ir nediskutējami labas, jo ļauj viņiem dzīvot labi (veselība, zināšanas, utt). nu, apmēram.