Tad laikam manu vecvecāku un vecvecāku paaudze bija kaut kādas unikālas, jo visas tās baisās šauzmas, kuras aprakstīji, netika piedzīvotas. Dzīve bija skarbāka, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, bet ģimeniskās saites un mīlestības (un arī drāmu) vairāk. Tagad ir ritalīns, depresija un drūmi purni, kas smaida tikai narkotiku iespaidā. Nez kāpēc tevis aprakstītās distopiskās šausmas pārdzīvojušie vecie cilvēki vienmēr likās krietni jautrāki un vieglsirdīgāki pat par manu vecāku paaudzi, nemaz nerunājot par maniem fellow mileniāļiem un pašreizējo homoseksuālistu paaudzi, kas nevar vien domāt par bimbāšanu, dzimuma maiņu un nēģeru tiesībām.