nesen, piemēram, noskatījos filmu par Henri Matisse un viņa pēdējo saimniecības vadītāju. manuprāt to laiku cilvēku psiholoģijā, iespējams, lai vispār varētu izdzīvot, bija ļoti spēcīgs tas, ko psihoterapijā sauc par "splitting". bija arī viss cēlais un augstsirdīgais, mīla un pateicība līdz kapa malai, uzupurēšanās otram kā augstākais tikums, un paralēli - destruktīvi veidi, kā pārstrādāt vardarbības pieredzi, pašnāvības. viens ir tas, kas iekļuva valodā un nokļuva uz fasādes, otrs - palika istabās, kur aiz slēgtām durvīm iedzēra indi un nošāvās. un varbūt ka integrēt un integrāli dzīvot ir iespējams tikai miera laikos.