spriežot pēc tā, ko šķiet normāli citiem vai par citiem teikt manai mātei, vai pēc tā, ko šķita normāli paciest un "aizmirst" manam tēvam, t.i., pēc kādiem notikumiem tiek turpināts dzīvot "it kā nekas nebūtu bijis", neizrunājot, tad jā, agrākās realitātes bija ārkārtīgi vardarbīgas. arī manai vecaimātei (dz.1917) bija ļoti raksturīgs disociēties no notiekošā, noklusēt, neizrunāt, ieslēgties istabā. bet šīs, protams, spekulācijas.