Nastasja Fiļipovna
Blakus vienai no Afanasija Ivanoviča visbagātākajām muižām kādā no vidienes guberņām ar trūkumu kāvās sīks un nabadzīgs muižnieks. Šis cilvēks izcēlās ar savām nemitīgajām un anekdotiskajām neveiksmēm, tas bija atvaļināts virsnieks no labas muižnieku ģimenes un šinī ziņā pat pārāks par Tocki - Filips Aleksandrovičs Baraškovs. Iestidzis parādos un visu ieķīlājis, viņš beidzot, pūlēdamies kā katodznieks, gandrīz kā zemnieks, bija paspējis kaut cik apmierinoši nostādīt uz kājām savu mazo saimniecību. Mazākā veiksme viņu neparasti uzmundrināja. Mundrs un cerību pilns viņš devās uz dažām dienām uz apriņķa pilsētiņu, lai satiktos un, ja iespējams, vienotos galīgi ar kādu no saviem galvenajiem kreditoriem.
Kad viņš jau trešo dienu bija pilsētā, pie viņa no viņa sādžiņas jāšus apdegušu vaigu un apsvilušu bārdu ieradās viņa stārasts un paziņoja, ka "dzimtmuiža nodegusi" vakar, taisni pusdienlaikā, pie tam "labpatikās sadegt arī kundzei, bet bērniņi veseli palikās". Šo pārsteigumu nespēja panest pat Baraškovs, kas bija pieradis pie "likteņa triecieniem"; viņš sajuka prātā un pēc mēneša nomira karsonī. Nodegušo muižu ar pasaulē izklīdušajiem zemniekiem pārdeva parādu pēc, bet divas mazās meitenītes, sešus un septiņus gadus vecas, Baraškova bērnus, aiz cēlsirdības pieņēma savā gadībā un audzināšanā Afanasijs Ivanovičs Tockis. Tās tika audzinātas kopā ar Afanasija Ivanoviča pārvaldnieka bērniem; pārvaldnieks bija atvaļināts ierēdnis, daudzu bērnu tēvs, turklāt vācietis. Drīz vien palika tikai viena meitenīte, Nastja, bet jaunākā nomira ar garo klepu; Tockis, uzturēdamies ārzemēs, drīz vien pavisam viņas aizmirsa. Pēc gadiem pieciem, garām braucot, Afanasijam Ivanovičam iekrita prātā apskatīt savu muižu, un pēkšņi viņš savā lauku mājā, sava vācieša ģimenē pamanīja apburošu bērnu, meitenīti ap divpadsmit gadu vecumā, draisku, piemīlīgu, lielu gudrinieci, kas solīja izaugt neparasti skaista; šinī ziņā Afanasijs Ivanovičs bija nekļūdīgs lietpratējs. Šoreiz viņš pavadīja muižā tikai dažas dienas, bet paspēja visu izrīkot; meitenes audzināšanā notika svarīga pārmaiņa: tika uzaicināta cienījama un padzīvojusi audzinātāja, pieredzējusi vissmalkāko jaunavu audzināšanu, šveiciete, izglītota sieviete, kas mācīja bez franču valodas arī dažādas zinības. Viņa apmetās lauku mājās, un mazās Nastasjas audzināšana izvērsās ārkārtīgi plaša. Taisni pēc četriem gadiem šī audzināšana beidzās: mājskolotāja aizbrauca, bet Nastjai pakaļ atbrauca kāda kundzene, arī muižniece un Tocka kaimiņiene, tikai jau no citas - tālīnas guberņas, un pēc Afanasija Ivanoviča instrukcijas un pilnvaras paņēma Nastju sev līdzi. Šajā nelielajā muižā tāpat bija gan neliels, bet tikko uzcelts koka nams, tas bija iekārtots sevišķi grezni, arī sādžiņu kā tīšuprāt sauca par Otradnaju. Muižniece atveda Nastju tieši šai klusajā namiņā un, tā kā viņa pati, bezbērnu atraitne, dzīvoja tikai vienu versti attālu, tad arī pati apmetās kopā ar Nastju. Nastjas tuvumā parādījās vecene atslēgu glabātāja un jauna, pieredzējusi istabene. Mājās bija pagādāti mūzikas instrumenti, izmeklēta jaunavas bibliotēka, gleznas, estampi, zīmuļi, otas, krāsas, apbrīnojami jauks suns, bet pēc divām nedēļām ieradās arī pats Afanasijs Ivanovičs... No tā laika viņš sevišķi iemīlēja šo savu vientuļo sādžiņu stepē, ieradās katru vasaru, viesojās pa divi, pat pa trīs mēneši, un tā pagāja diezgan ilgs laiks - gadi četri mierīgi un laimīgi, ar gaumi un eleganci.

("Idiots", 47.-48. lpp.) Dostojevskī ir ļoti daudz visādu lietu, bet šogad kārtējo reizi pārsteidza tekstu smalkā izstrādātība un "polifoniskie diskursi" (izteiksmes līdzekļi un klišejas no dažādiem sabiedrības un interešu slāņiem) - šis gabaliņš, piemēram, pats par sevi varētu veidot veselu stāstu, turklāt datu ziņā tas ir viens no centrālajiem milzīgajā romānā, jo ļauj saprast, kā piemīlīgā bārene Nastja izauga par šizofrēnisko Nastasju Fiļipovnu. Dostojevskim, ja es pareizi atceros, tēvs bija ārsts, un viņš bērnībā caur tēva praksi saskārās ar šādiem tādiem gadījumiem; kuri acīmredzami kaut kā neizdzēšami veidoja viņa dramatisko sašutumu par bērnu un jauniešu pavešanu netiklībā; Stavrogins un Matrioša (kura pakārās) "Velnos", vairākas epizodes "Brāļos Karamazovos", 16-gadīgā Nastasja un gļēvais baudmīlis Tockis "Idiotā". Es tikai tagad ievēroju, cik daudz Dostojevskis nodarbojas ar šo tēmu - tēmu, kas Tolstojam, piemēram, vispār nav būtiska (vai arī es neatceros - vai arī, ja neņemam vērā "Kreicera sonāti", lai gan tas gluži nav par to pašu). Un ievērojiet "Idiota" bezcerīgo traģismu - kņazs Miškins, alter Christus, kurš autoram simbolizē beznosacījumu mīlestību un pieņemšanu, neko nevarēja Nastasjai palīdzēt, lai arī centās uz lappusēm astoņsimts, - viņa bija salauzta un nebija glābjama. Un visa šī salaušana ir aprakstīta tādos, lūk, kā augšā citēts, klusinātos triepienos, absolūti neuzmācīgi, latenti, gandrīz nemanāmi, "ar gaumi un eleganci".