Inf.:... A žīdiem sava ticība, viņiem tas rābins bija, un viņiem tā ticība stingra bija. <...> I tas žīds, kur to Dievu lūdzas, viņam bija kaut kāda lūgšanas grāmata līdzi. Viņš tur paškurstija, paskatījas ko, i ne klusai, bet visā balsī no tās grāmatas palūdzas par... palasīja kaut ko, nu, balsī, un mēs tur, bērni, sedējam i dzirdējam kā to lūdzas Dievu. Un mūsu vecāmāte teica: "Netraucējiet, netraucējiet viņam". <...>
Vāc.: A kam, kādam dievam tad viņi tic? Ar ko tas viņi tā... viņi, viņi Jēzum tic?
Inf.: Nē-a
Vāc.: Nē?
Inf.: Es domāju, viņi savam Dievam kaut kādam tic. <...> Viņi savam Dievam kaut kādam, nu, vot kā muhamēdi tie saka Mēnesim tic vai tur, vai tur Saulei, vai kam. Viņi kaut kādam, savam Dievam tic, ne mūsējam. <...> Sinagogā tad, kad vēl lūdzas Dievu, tur neviena katoļa nelaida sinagogā, nedrīkstēja neviens iet. Kur kristīts cilvēks tur iesi? Nedrīkstēja...[Preily_12_01]

Inf.: Viņiem [ebrejiem] tā katoļticība bija.
Vāc.: Ebrejiem bija katoļticība?
Inf.: Jā, jā, jā, katoļi bija.
Vāc.: Visi ebreji ir ka... Kā jūs to zināt?
Inf.: Nu, to jau sen zin, ka katoļticīgie.
Vāc.: Ebreji?
Inf.: Nē, nu ir, ir tur ir musulmaņi, laikam, pa īstam. Jau kas katols būtu, ar šo rogu pie pieres nestāvētu un lūgšanas neskaitītu. [Preily_10_02]

Vāc.: Daudz cilvēku apmeklēja sinagogu, neatceraties -- pirms kara?
Inf.: Apmeklēja?
Vāc.: Jā.
Inf.: Viņi katru vakaru gāja, ebreji, Dievu lūgt. [izceļ vārdus] Katru vakaru.
Vāc.: Un kā viņi to darīja? Kāds speciāls apģērbs nebija?
Inf.: Nu, nevaru izstāstīt es, par to, ka es tuvumā nere... kā pateikt? nezināju. Viņi kaut kādu balahonu raibu uzsviež un aptin ap... ap roku siksnu... Uz pieres -- mēs saucam -- rags. Jā, uz pieres ar siksnu piespraud ragu to. Vot viņi tā vot lūdza Dievu, jā. <...>
Inf.2: Es vēl redzēju kā viņi Dievu lūdz. Mēs, bērni, bijām ielaiduši draugu tādu -- mammai un tēvam bija draugi, jā -- ielaidām iekšā mēs viņu durvis aiztaisījām [smejas]. Kā viņš lūdz Dievu! Govis ragu uzlika uz pieres i tam govis ragam striķis tāds. <...> ... I viņš aptina līdz pašai sejiņai to siksnu.
Vāc.: Un ar ko? Ar ko aptina?
Inf.2: Nu, viņam bija tāda siksna klāt, tur tā raga.
Inf.1: Nu i kaut kur ap roku tika to siksnu. A virsū bija tāds... Uzsviež tādu raibu...
Inf.2: [vienlaikus ar inf.] -- ...nu a atbrauca tēvs ar mammu un dabūjam mēs pa dupsi.

Inf.: ... tad vēl kas bija, rudenī... rudenī pie katras mājas viņi uzcēla būdiņu tādu, uzcēla būdiņu un te pie katras mājas pie loga, pie tāda loga, kuru var attaisīt vaļā i vot uz tās būdiņas tikai jumts bija egļu skujas.
Vāc.: Viņi dzīvoja [tajā]?
Inf.: Cita nekā nebija [turpina runāt par būdiņu] i vot viņi tur tikai ēd tanī būdā, biaj tāda laiks, nedēļa vai vairāk, es nevaru pateikt, neatceros, nevaru pateikt, liekas, ka veselu nedēļu, tanī būdā, tikai tanī būdā ēda, istabā viņi neēda, vēl tāda ieraša bija... uz mūsu, var teikt mana tēva mežu, viņi, kā pateikt, viņiem svētdiena, pie mums septītā diena nedēļas, a viņiem sestdienā i tad viņi gāja uz mūsu mežu sauļoties vasaras laikā, sauļojās mūsu mežā.
Vāc.: A kāpēc tieši jūsu mežā?
Inf.: Nu vistuvākais bija. [Rieb_12_02]

Vāc.: Un kam tad viņiem tās asinis vajadzīgas?
Inf.: A kas tū zina. Soka, jū vāga acs pasmierāt kā pīdzimst bārni. Nu ka tagad slimineicās slim... bārni dzimst i žeidītei tak taidi poši bārni i acs taidis pat. Nu agruok saceija, ka juo žeidi vāga ar katuoļa cylvāka aci acs pasmeirāt. Nu legenda taida beja. nu legenda nu tautys kaut keida pļuopuošana. [Preily_12_10]

Inf.: ... Kāpēc, vot jūs sākat, žīds briesmīgi cūku necieta -- bija.. mēs kā augām bija lielākie puiši i mazākie puiši. Un tie lielākie puiši mums, tiem mazākiem deva rīkojumu -- vot, dabūjiet kaut kur nosprāgušo sivēnu. Tagad labi -- mums vajadzēja meklēt vienalga kur. Jā, mēs atradām to sivēnu, mēs viņu atnesam, tā kā neviens neredz, pie tās noliekam sinagogas, parādam tiem lielajiem puišiem. Tagad žīdiņi aiziet lūgties savā tā sinagogā. Viņi kā gāja iekšā, viņiem apavus vajadzēja ģērbt visu no kājām nost.
Vāc.: A, viņi ņēma nost apavus?
Inf.: Jā, jā. Visiem bija koka tupeles. <...> Un tātad šitie lielākie puiši dara ko -- paņem to sivēnu iemet sinagogā iekšā. Kā iemet iekšā šitie uzreiz -- baigais kliedziens. <...> Šitie tur iet ārā no tās sinagogas visādiem, kā saka, чуть не krītot, ja? Tagad viņi izmūk no tā sinagogas -- tagad vajag, lai to sivēnu iznestu. A šitie puiši ap to sinagogu staigā apkārt. Lai iznest ārā -- viņiem -- desmit latu. [uzsmējās] O, ko darīja!
Vāc.: [smējās] Jā.
Inf.: Tādi huligāni...
Vāc.: Un tā samaksāja ar' tos desmit latus?
Inf.: Labprāt! Nu kas tev iznesīs? Cūkas sinagogā, ko tu smejies? [uzsmējās]
Vāc.: Vēl kāds gadījums varbūt bij tāds?
Inf.: Tāda nebija... [Sub_12_10]

No: Утраченное соседство: евреи в культурной памяти жителей Латгалии, 2011-1012 gadu ekspedīcijas materiāli, Maskava 2013

gandrīz visa grāmata sastāv no šitādiem precīziem transkriptiem, lielākā daļa ir krieviski, bet daži ir ļoti smieklīgā latviešu, latgaļu un krievu valodas krustojumā, ko man nav pacietības pārrakstīt.
vakar, šito lasot, "pienāca apskaidrība". nu, mēģinot saprast, ko tas tik ļoti atgādina. bet atgādina konkrēti, nesmejieties, hērodotu, kurš no tiem saviem, precīzi šādiem informantiem rakstīja par ēģiptiešiem vai skitiem, apmēram precīzi šitādu plūsmu ar nesakarīgām detaļām iekšā. vai diogenu lāertieti, kas tur arī mēģināja tikt galā ar visādiem nostāstiem un dīvainām anekdotēm, lai uztaisītu tos dzīves stāstus. un tad visa šitā "cita" (l'autre) tēla veidošanās utt., plus pārdomas par "metodi" un tā tālāk, āā. man nav laika pierakstīt. un ievērojiet - 2011-2012 gadi tie ir, nevis kaut kādi tur 1930ie.

mans noteikti spilgtākais šī gada iespaids grāmatu galdā.

Upd. Izrādās, ir pieejams pdf http://sefer.ru/upload/latgale-sbornik.pdf