Pieņemt, ka neapmierinātība bija tikai viena nodokļa dēļ, ir diezgan naivi. Līderi ir pārstājuši domāt par vietējo strādnieku dzīves apstākļiem.

Labs piemērs ir tepat Latvijā – pret Skanstes tramvaju protestē, kamēr Rail Baltica tiek uzņemts ar ovācijām. Lai gan pirmais ikdienā darba cilvēkam var būt daudz noderīgāks. Par minimālo algu strādājošais neiet protestos, jo viņš pēc darba ir tik noguris, ka neko vairs nevar. Un arī varbūt īsti neorientējas notikumos, bet iespaids no šīm rīcībām paliek un tas šobrīd nav pret līderiem labvēlīgs.

Es jau teicu, ka neatbalstu ne vardarbību, ne revolūcijas. Un ļoti ceru, ka arī nebūs. Bet ja tomēr kaut kas tāds notiks, tad man nav šaubu, ka tas būs tieši līderu empātijas trūkuma dēļ. Ko vēlreiz apliecina tava tehniskā piezīme par to, ko ir vai nav teikusi kaut kāda marija. Pirmkārt, es to jau zināju. That was never the point.

Es nezinu, vai tu esi sapratu, tāpēc atkārtošos: Jautājums jau nav par to, ko mēs varam reāli izdarīt, lai palīdzētu mazāk veiksmīgajiem. Tas nav viena likuma vai viena nodokļa jautājums. Un varbūt pat arī neko nevajag darīt, jo galu galā nav tā, ka sistēma bruktu kopā. Taču tas noteikti ir emptātijas jautājums, ko Makrons joprojām nav spējis izrādīt.

Kad pēc 2. pasaules kara Anglijā nodibināja NHS, brīvu medicīnu visiem, tas bija solidaritātes žests. Šodien Latvijā politiķi cenšas ierobežot brīvu medicīnu visiem iespējamiem veidiem. Šis žests ir kā rupjš žests prom no solidaritātes.

Šis empātijas trūkums ir tas, kas pārsteidza arī cibā. Cik vēl nesen bija populāri saukļi – katrs pats savas laimes kalējs. Brīvais tirgus uber alles utt. Jā, tās visas ir vajadzīgas lietas, es galīgi neesmu sociālisma atbalstītājs. Bet empātija vai solidaritāte pret visiem ir tā, bez kuras valsts nevar pastāvēt.