Ir lietas, kas man ir svarīgas, bet kaut kā pilnīgi paslīd garām (dzīvoju mucā, barojos pa spundi).

Piemēram, ka 2013. gadā apgāds "Jumava" ir izdevis Karla fon Klauzevica "Par karu", Arņa Terzena tulkojumā (543 lpp., 30 eiro). Es to nejauši uzzināju, kad pusi dienas meklēju Klauzevica pētnieku un fanu lapas, lieliskās clausewitz.com ieteikto, vienīgo, ko viņi uzskata par tiešām labu, 1946. gada tulkojumu angliski (under no conditions use the modern Penguin translation, kura ir nopērkama "Valtera un Rapas" lielajā grāmatnīcā "Spicē"; labi, ka nenopirku); tas laikam nav pārizdots un ir iegūstams tikai sofisticētos amerikāņu antikvariātos par aptuveni 110 eiro + piegāde.

Upd. Napoleona karagājienu laiks. Tas atstāja milzīgu iespaidu uz laikabiedriem un arī atnesa ļoti daudz ciešanu; literatūra, kas sarakstīta šo ciešanu iespaidā, sasniedza augstākās virsotnes; piem., Stendāla "Parmas klosteris" (ar nabaga Napoleona karavīru, kuram zābakiem bija noplīsušas zoles un tās bija piesietas pie pēdām ar aukliņām, tā ka viņš, nonācis dāmu salonā, slēpa kājas zem galdauta), Tolstoja "Karš un miers"; apskaužu docentus, kas pasniedz šo materiālu; tur ir tik daudz, kur izvērsties; pagājšreiz, kad biju Viļņas valsts muzejā, tur bija izstāde vai drīzāk kaktiņš par nesen uzietajiem Napoleona karavīru masu kapiem pie Viļņas; zilajos plānajos mundraciņos, sasviesti bedrē, visiem katastrofāli slikts veselības stāvoklis no nepietiekamas pārtikas; nabaga franči. Bet Klauzevics uzskatītu, ka jūtas jāliek pie malas un jādara tas, kas jādara.