manteau de Tanit
Biju Kanāriju salās, ļoti patīkami, cita starpā Tenerifē mēģināju atrast kartāgiešu, t.i., feniķiešu dievietei Tanitai veltītu kulta vietu kaut kādā Afūras ielejā - ar melnbaltu fotogrāfiju no kādas publikācijas, bet neatradu; vietējie iedzīvotāji nezināja, nezināja arī trekotāji. (Vēstures muzejs Santa Cruz šķita diezgan haotisks.)
Nu jā, feniķieši.
Alfabēts; izcilākā no barbaru valsts iekārtām (vairāku līmeņu kritēriji, pēc kuriem izvēl valdītājus, rotācijas, atskaišu sistēma, utt.), pēc Aristotela domām, t.i., iekārta, no kuras grieķi būtu varējuši pamācīties; bet tad arī viņu reliģija ar Baalu (Molohu), Tanitu un Aštarti, dieviem, kuriem krīzes brīžos upurēja bērnus un kuru kaut kādā brīdī esot pieņēmuši kānaānieši, ārprātīgi nokaitinot Ja*hvi (Veco Derību var lasīt kā jūdu villošanos ar feniķiešu substrātu); kuģošana, tirdzniecība, purpurs; zvērīgā cīņa ar romiešiem (pūniešu kari) vairāk nekā 200 gadus līdz pilnīgai sakāvei; attiecīgi pilnīga iznīcība; Gistava Flobēra romāns Salambo, ko latviski, nedaudz, kā man nesalīdzinot likās, noīsinot un vienkāršojot attiecībā ar materiālās kultūras aprakstu, tulkojis Andrejs Upītis, ar slavenajām beigām, kuras senāk katrs franču vidusskolēns zināja no galvas. Viegli barokālā Flobēra proza, kas man joprojām ļoti patīk, ar apvaldītu patosu, - bet man bija palicis atmiņā, ka beigās ir 'voile de Tanit', Tanitas plīvurs, taču kļūdījos, tur ir mētelis. Tagad es arī it kā ar jaunām acīm redzu, kur ir pēdējā teikuma spēks un pārsteigums - Flobērs noteikti ilgi par to domāja, kā nobeigt; un īstenībā varētu būt, ka romānu rakstīja, tikai lai varētu uzrakstīt to pēdējo teikumu; kurā it kā ir saliktas atpakaļ svarīgākās lietas: Salambo bija karavadoņa Hamilkara meita (tas ir primārais, kas viņu definē) un nomira miera atjaunošanas brīdī; bet viņa nomira, pēkšņi saka Flobērs, nevis tāpēc, ka Mato tika nospīdzināts līdz nāvei viņas acu priekšā, vai tāpēc, ka viņa bija lauzusi savus priesterienes solījumus (sarāvusi ķēdīti ap kājām) vai tāpēc, ka nebija paklausījusi visai tai hierarhijai, vai "nervu sabrukuma" dēļ, kā teiktu mūsdienās, vai tāpēc, ka Kartāgas spožuma dienas jau bija skaitītas un viņai tīri simboliski vajadzēja šajā fikcijā nospēlēt slikto ōmenu, melnā putna ķērcienu saulainajā dienā, kad visi paceļ vīna kausus, - nē, nē - viņa nomira tāpēc, autors pēkšņi saka, paskaidrojot it kā no sevis vai it kā no tīro faktu viedokļa, "ka bija pieskārusies Tanitas mētelim". Un vai tad tu nezini, franču vidusskolēn, ka dievietes Tanitas mētelim nedrīkst pieskarties? Kas pieskaras, mirst. Ļoti vienkārši. Stāsta beigas.

Salammbô se leva comme son époux, avec une coupe à la main, afin de boire aussi. Elle retomba, la tête en arrière, par-dessus le dossier du trône, – blême, raidie, les lèvres ouvertes, – et ses cheveux dénoués pendaient jusqu’à terre.

Ainsi mourut la fille d’Hamilcar pour avoir touché au manteau de Tanit.