Nejauši vakar radās iespēja noskatīties Oskara Vailda "Salomes" pirmizrādi Nacionālajā teātrī. Nenožēloju, jo bija pieklājīga izrāde. Bet daži ieteikumi jaunajam aktierim (atvainojos, neatceros vārdu), kurš tēloja Jāni Kristītāju, lai labāk sagatavotos savai (idejiski galvenajai) lomai:
- pilnībā pārtraukt seksu un masturbāciju mēnesi pirms izrādes un visu spēles sezonas laiku;
- pāriet uz vegānisku pārtiku minētajā laika periodā, turklāt nevis izsmalcinātu, kā eko-krogos, bet tādu, kādu vecās paaudzes pareizticīgie ēd gavēnī - pupiņas ar kartupeļiem un rupjmaizi, putru bez sāls un garšvielām, piedzert ūdeni; nekādas kafijas, viedtālruņu un cigarešu;
- vēl labāk: ar guļammaisu un palielu plēvi divas nedēļas padzīvot uz ielas, vislabāk - Maskavas rajonā pie tirgus; ēdienu ubagot; nemazgāties un nepārģērbties; kad gaidāma izrāde, tad no ielas pa taisno uz skatuves; pēc izrādes nekādas pieņemšanas ar vīna dzeršanām, bet atpakaļ uz ielas;
- vēl: apdomāt iespēju aizbraukt pie jezuītiem Aglonā uz klusuma rekolekcijām, šad tad tādas notiek; vai pie kādiem citiem ordeņu brāļiem; desmit dienas pie maizes un ūdens, celšanās 4:30; iespējams, ka viņi tieši lasa vai ir gatavi lasīt (cēla mērķa labad) pravieša Ēlijas grāmatu, kas izrādē tik daudz tiek pieminēta; pamācīties no viņiem lectio divina un izmantot to, lasot minēto grāmatu; jo Jānis Kristītājs bija pēdējais vecās (mesijas gatavotāja) paaudzes pravietis, tāpēc atslēga uz viņa lomu ir Vecajā Derībā, nevis Jaunajā.

Bet tiešām - teicams stāsts; par to gan galvenokārt jāpateicas Oskaram Vaildam, kas interesanti attīstīja biblisko materiālu. Ap šīm divām mūžsenajām patiesībām: kritizēsi valdnieka netikumīgo dzīvesveidu, līs asinis; noniecināsi valdnieces erotiskos uzmanības apliecinājumus, ripos galva.