No sarunām:

- Kā tev liekas, vai apačiem, piemēram, vai kādiem citiem, kam bija tie virsaiši, nē, nevis virsaiši, bet šamaņi, kas pielūdza Lielo Garu, piemēram, vai visus tos totēmus...
- Jā. Nekāp uz akmeņiem, tie var būt slideni, ej gar pašu ūdens malu!
- Nu, bija viņiem zintnieki, priesteri, vienalga, kā sauc...
- Jā.
- Un, iedomājies, viņi slēpjas tur kaut kur krastā un redz, kā, piemēram, tās spāņu galeonas...
- Ar tām piepaceltām pakaļām...
- Jā, visām tādām inkrustētām, kas gorās pa viļņiem. Tātad iedomājies, viņi skatās pa gabalu, savus lokus uzvilkuši, kā tās milzīgas četrmastnieces galeonas tā nedaudz slinki, bet ļoti ziņkārīgi meklē, kur izmetīs enkuru...
- Jā.
- Kā tev liekas, vai viņu tas šamanis saprata tajā brīdī, no vienas paskatīšanās, ka tās ir beigas? Beigu sākums. Ka nekas nav glābjams. Nekādu cerību.
- Jā. Noteikti saprata.
- It kā visi tie totēmi, lielie gari, spēka dzīvnieki, visi it kā vienā balsī viņam bez skaņas pateiktu, ka tas ir absolūti neatceļami.
- Jā. Bet viņš nesaka citiem, jo tas tikpat neko nemainītu.
- Nemainītu.