Dzīve džungļos. Meita, kad slima, pārvēršas par pērtiķēnu, kas visu diennakti karājas pie mātes. Staipīt pa māju mātei nav spēka, tāpēc tā guļ blakus. Meita parūpējas, lai pēc iespējas lielāka ķermeņa plakne būtu piespiesta - vai nu visa mugura, vai vēders. Visu diennakti. Ja mātei nepieciešams aiziet līdz virtuvei vai vannasistabai, pērtiķēns ir jānes līdzi ķermenim piespiestā stāvoklī. Pārējā laikā ir jāguļ ar seju pret viņu un jātur virsū roka. Ēst atsakās, dzer tikai ūdeni. Žalūzijas nolaistas, dienasgaisma tik tikko iespīd biezoknī. Notiek straujas izmaiņas apziņā, lēcienveidīga atgriešanās pirmatnējo cilšu intuīcijās, totēmos un tabū. Vējā dzinkst un šūpojas slimību izsvēpētāji amuleti, kurus virs mums izstiepušas pirmmāšu aprepējušās rokas. Mūs vairs neapdraud ne kari, ne nāve, ne citu cilvēku bardzība, ne bažas par nākotni, naudu vai nepadarītajiem darbiem.
Šī terapija ir ļoti efektīva.
Pāris diennaktis un jau atgriežamies apolloniskajā modernitātē un mežonīgajā individuālismā.