Lieliski. Pat ja tā būtu taisnība, esošās svārstības, kuras tikai pastiprināsies (jo neizskatās, ka status quo turētāji būtu ko mācījušies) paver lielu iespēju, kaut vai, piemēram, lai sapurinātu LV, jo daudziem ir skaidrs, ka nevar un nedrīkst turpināties tā, kā tas noticis jau gadiem, pašplūsmā. Šādi vēstures brīži spiež mobilizēties, atjēgties un domāt modri, un pēc letarģiskās fāzes tas ir iespējams nekā citādi, kā tikai piespiedu kārtā. ja Ukraina nebija signāls Latvijas izraušanai no pusmiega, tad varbūt šie apstākļi, un ja ne šie apstākļi, ja mēs tagad nesāksim domāt asi un svaigi pieiet problēmai, ja joprojām domāsim vecā laikmeta kategorijās un pusticībās ( kam?), tad latvieši tikpat labi var arī izzust kā tauta un valsts - jo valstiskā pašnoteikšanās nenokrīt no gaisa, un to neviens nedāvā tā uz dullo un par brīvu. Ja mums nebūs valstsgribas, un izskatās, ka nav, tad arī nebūs valsts, un ja nebūs valsts, tad ar tautu arī būs švaki - un viss tikai tāpēc, ka būsim bijuši pārāk miegaini un pārāk nemobīli.

Vai nu rietumi pārveidosies, izies no postWWII apburtā loka, vai arī noies no vēstures skatuves. Šobrīd paveras iespējas divām paralēlām vēsturēm. Vai tiešām domāji, ka ASV mūžīgi būs kaut kāds vispasaules policists monocentriskā pasaules kārtības modelī? Vai, vēl labāk, mūsu valsts eksistenci mūžīgi biji domājusi likt uz tāda (piebildīsim, nedroša, laikam pakļauta) pamata?

Kopš Ukrainas biju nobijies gandrīz gada garumā, tad beidzot pieņēmu kara vai bruņota konflikta, vai neskaidro ūdeņu iespējamību. Tagad es jūtos lieliski, disorder under heaven, the situation is excellent.
Vai nu mēs izmantosim situāciju, rīkosimies un būsim, kā Tramps saka, extra smart, vai arī pazudīsim. Visu vai neko. Kas var būt lieliskāk par šādu svētīgu iziešanu no ēnām un eksistenciālās izšķiršanās skaidrību! Kā tādos laikos joprojām var dot priekšroku pašapmāna "viss ir kārtībā, eņģes ieļļotas, gan jau kaut kā slīdēsim pa sliežu ceļu uz priekšu". Nē, nekādas viduvējības. Un EU pārāk ilgi ir balstījusies uz šādu mēreno, neskaidro viduvējību, un vilkusi savu eksistenci, likdama paļāvību viltus dievos. Trauksmes situācijā izrādās, ka viltus dievi ir mēmi, kurli, neredzīgi un vienaldzīgi, tā, ka atliek krist izmisumā.