Vroclava, Kāna, Kartāga
Par to bruņuvilcienu gan ir ievērojama ziņa. Man liekas, ka pirmie, kas izdzirdēja par iespējamajām 300 tonnām vai cik tur zelta, padomāja - kolosāli, beidzot Polija tiks pie naudas. Bet nē, netiks, un arī tie 10% no vērtības, ko prasa atradēji, no morāla viedokļa ir apšaubāmi, ja tā ir drausmīgos apstākļos nolaupīta nauda (cilvēkiem, kurus pēc tam sadedzināja krāsnīs). Es viņu vietā tādu neprasītu - lūgtu naudas saņēmējiem ebreju organizācijām atlīdzināt par pūlēm tik, cik liekas piemēroti.
Lai kā arī izrādītos, ļoti gribētos, lai saglabā pašu vilcienu un vietu. Lai tur pēc tam var aizbraukt. Vasarā vēlreiz biju Normandijas débarquement vietās un ievēroju, ka kopš pagājušās reizes, kad tur biju, ļoti audzis tā dēvētais II pasaules kara tūrisms. Maršruti, gidi, simulācijas, kara tehnikas izstādes. Nu jā, ir izaugusi paaudze, kurai tā ir "vēsture" pilnā vārda nozīmē - pagātne, ar kuru nekas personīgi nesaista (pretstatā vēsturei kā "mana vectēva šausmīgajam liktenim") un kas tāpēc tieši var fascinēt un iedvest bijāšanu tādā pašā mērā kā, es nezinu, Cēzara gallu kari vai Napoleona karavīru nosalšana Krievijas karagājienā.

Man gan tā nav, es ļoti sēroju arī par, piemēram, Kartāgas iznīcināšanu pēc trešā pūniešu kara, kad romieši ne tikai nogalināja visus cilvēkus, bet arī sagrāva pilnīgi visas mājas un, kā vēsta leģenda, kas gan laikam datējama tikai ar 19. gs., nokaisīja visu teritoriju ar sāli, "lai tur nekad nekas vairs neaugtu".
Un, starp citu, neaug jau arī - nesen pabraukāju virtuāli ar googleview - nekā tur nav. Arī no modernās pilsētas nekā nav. Kaut kāds pretīgs betons saules izkaltētos putekļos un smiltīs. Gribētos aizbraukt nolikt puķes vai svecīti kartāgiešu piemiņai, vai uzlikt mazas tumbiņas un no telefona atskaņot tajā vietā dead can dance 2012. gada dziesmu Anabasis, kas ir par antīko pasauli un ir tik smeldzīgi skaista (vai kaut kā tamlīdzīgi sentimentāli un māņticīgi izpildīties).
Un, starp citu, oficiāli trešais pūniešu karš [jo kartāgieši nekad nepadodas, you know, un romieši arī ne] beidzās tikai 1985. gadā:
In February 1985, Ugo Vetere, the mayor of Rome, and Chedly Klibi, the mayor of Carthage, signed a symbolic treaty "officially" ending the conflict between their cities, which had been supposedly extended by the lack of a peace treaty for more than 2,100 years.)