OK, fair enough. Uzreiz gribu pateikt paldies par izvērsto un pamatoto atbildi, un es ļoti centīšos atbildēt tikpat mierīgi un izvērsti. Nekādā gadījumā es šo te neuztveŗu kā kaut kādu "uzbrukumu" vai "pretuzbrukumu", bet tikai un vienīgi kā viedokļu apmaiņu.

Tātad: tad es arī atkārtošu, ka runas brīvība ietveŗ sevī brīvību teikt arī pretīgas lietas, piemēram, "tāda un tāda cilvēku grupa ir sūdi", ja vien tam neseko aicinājumi "tāpēc viņus visus vajag apšaut". Vārda brīvība atļauj tev būt morālam kroplim, un robeža velkama pie aicinājumiem uz tiešu vardarbību. Dažbrīd šķiet pareizi aizliegt teikt pretīgas lietas par kādu ļaužu grupu, bet šādi aizliegumi nodara vairāk ļaunuma, nekā labuma. Un ne tikai vārda brīvībai, bet arī attiecīgajai ļaužu grupai — tas ļauj veidot tādus argumentus kā "Re, re, kādi xx ir mērgļi, viņi pat ar likumu aizlieguši kādam viņus kritizēt!"

Ja par reliģiju — es ļoti gribētu dzirdēt, kur tieši Dōkinss ir teicis, ka reliģija ir visa ļaunuma sakne. Ja tu domā to britu tē vē raidījumu, tad tas ir tikai nosaukums, turklāt ar jautājuma zīmi, ko piekabināja televīzijas mārketinga komanda; pats Dōkinss, šķiet, tajā pašā raidījumā teica, ka ir absurdi kaut ko pasludināt par visa ļaunuma sakni. Tai pat laikā ticīgie cilvēki ļoti bieži uzsveŗ, kā neticība noved pie visādām šausmīgām lietām. Es būtu tiešām ļoti priecīgs, ja ticīgie biežāk atzītu, ka arī neticība var mudināt cilvēkus rīkoties labi.

Protams, reliģija nav visa ļaunuma sakne. Bet, ja arī ļaunums ir inherents cilvēkam, tad tikai un vienīgi tādā nozīmē, ka mums visiem ir spējas darīt ļaunas lietas, kas noteiktos apstākļos var izpausties. Nevis tā, ka daži cilvēki ir inherenti ļauni un darīs ļaunas lietas, bet citi ir inherenti labi un nekad nespēs paveikt kaut ko ļaunu. Garīgi veselam cilvēkam ir grūti paņemt rokās ieroci un tāpat vien, bez jebkāda iemesla, šaut pa tādiem pašiem cilvēkiem kā viņš pats. Viņam vajag pamatojumu, ideoloģiju, uzskatu sistēmu, kas viņu paceļ augstākā stāvoklī un tos, kuŗus viņš grasās šaut, zemāk.

Un reliģija šādu uzskatu sistēmu var sniegt. Tā tev māca, ka tu piederi kādai īpašai grupai — īstenās reliģijas sekotājiem/izredzētajai tautai/dieva bērniem, savukārt visi pārējie ir zemāki par tavas grupas biedriem. Jā, viņi var pievienoties tavai grupai un būt tikpat īpaši, bet, ja viņi to nedara, viņi (labākajā gadījumā) traģiski maldās un (sliktākajā gadījumā) ir bezsirži, pedofīli, dēmoni un tādā garā.

Tāpat daudzu reliģiju svētajos rakstos ir stāstīts, kā īsteni ticīgie ar sava dieva svētību iznīcina neticīgos. Protams, lielākā daļa ticīgo to nemēģina īstenot dzīvē. Bet nevajag izlikties, ka tie, kas īsteno, piepeši kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ nonāca pie šādām domām. Viņi to izlasīja savas ticības svētajos rakstos, kuŗus viņiem māca uztvert kā morālo ceļvedi.

Reliģija nav vienīgā uzskatu sistēma, kas ļauj pacelt savu grupu augstāk un pārējos dehumanizēt. To pašu var izdarīt arī nācionālisms, dažādas polītiskās ideoloģijas un arī karikatūras — skat, kādi mēs te asprātīgi un gudri, bet visi pārējie neattīstīti idioti.

Un tieši to es esmu pamanījis 20. gs. vēsturē — pavisam parasti cilvēki ideoloģijas vārdā spēj darīt ļoti ļaunas lietas, nevis neatkarīgi no tās, bet tieši tādēļ, ka viņi tic kādam noteiktam dievam, vācu tautas izredzētībai, strādnieku šķiras pārākumam un kam vēl ne. Dzīvoja cilvēki, darīja savas lietas, nevienu nešāva. Tad viņiem sāka stāstīt, kādi viņi ir pareizi, bet tie tur citi — pēdīgie mērgļi. Nekādus citus viedokļus viņi nedzirdēja, jo runas brīvības nebija. Pēc kāda laika viņi tam noticēja, un nu jau ar šādu ticību viņi spēja izdarīt briesmu lietas.