jā, es speciāli novienkāršoju, bet tagad man liekas, ka tavām un manām pārliecībām nav kopīga pamata, tāpēc šajā sarunā, lai kā tā turpinātos, mēs visu laiku runāsim viens otram garām. Vai arī pilnīgi pretēji - mēs ātri varētu vienoties, ka ne viens neko neizvēlas, ne ticību, ne seksualitāti, un tad šāda determinisma un neizbēgamības dēļ mums visiem viens otra nolemtība jāciena. (Ja vien es pirmām kārtām neticētu pašradīšanas konceptam, un tāpēc visus, kas ar to nenodarbojas, neuzskatītu par apmaldījušamies.)

:)