Friends

man ļoti patīk šūt ar rokām. visādas mazas vīlītes un caurumi un kkas noplīsis - paņemt saldējuma kastīti ar šujamlietām, uzlikt mūziku un meditēt. baigi laba meditācija, emociju regulācija un ja ir diena un gaišs un saule - vispār kaifs!

vai Tu vēl atceries vasaru? kā ar saviem saulē mirdzošajiem spāres spārniem tā pasauca sev līdzi laisties lapās, taisīties ka tik tiek prom, notinot makšķeri no visa, kas ikdienišķs, ierasts...

pie manis atgriezušies rudenim raksturīgie sapņi. lielākoties man tajos kaut kur jānokļūst, bet ir kāds nepārvarams šķērslis, piemēram, esmu aizmirusi pasi. bet es guļu ciešā miegā, šķiet, tieši šo sapņu dēļ, it kā mani interesētu tā visaptverošā pazaudēšanās sajūta, it kā es nevarētu un nevarētu no tās atdzerties, un pamostos moža.

ja es prastu gleznot, uzgleznotu I. kā pulksteņmeistaru, salīkušu pār kāda sabojāta laikrāža sarežģīto mehānismu.

tagad gaidu, kad I. mamma pamodīsies. kafijosim un ēdīsim biezpiena plācenīšus. droši vien klausīšos, kā I. mammai gāja, pa Vaivaru sanatorijām rehabilitējoties.

https://www.youtube.com/shorts/BG5nhSuDFrs

(esmu viens no tiem zajaciem hiiiiiiii)

Pašiem savs gāzes katls.

vakar man kaut kur pazibēja gar acīm uzraksts "neskrien kā traks". biju iegājusi pulksteņdarbnīcā. izlikos, ka gribu nopirkt sienas pulksteni. piedāvājumā bija tikai ar dzeguzi, bet es jau pati kā dzeguze, kur tad es vēl vienu likšu. man patika tas pulksteņmeistars. viņš tāds drūms un bārdains, un droši vien klausās kaut ko tādu no sērijas

"desolate and forsaken
eerily moaning dark winds
murmur incantations
dusk calls forth shadows
spirits of the glorious dead
lingering
bound to this place
they whisper of untold sagas
of long dead cities"

šodien sarunas par dārziem, mamma atrada šito pasākumu, izskatās jau baigi labi. ne nu tieku un ne man dārzs, bet programma kolosāla

https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/175187

eksperti uztrāpījās starp nodarbībām, paprasīja tikai dažas lietas, piem, kur pirmās palīdzības aptieciņa, ar kādiem patogēniem strādājam un tā.
šodien vairāk es viņus nesatikšu, nezinu, kā būs rīt, bet mana cerība, ka tomēr viņus neredzēšu.

šonakt gulēju tikai četras stundas. var mēģināt izlikties, ka baigi neuztrauc šis viss, cik grib, bet ķermenis nemelo lol :D

The longer the hammer, the greater the force. The harder you swing it, the harder it hits.

Savlaicīgi ziņoju par incidentu.

I. par čeburašku nosauca. esot sajūta, ka es nevis runājot, bet sakot runas kā no tribīnes.

1) cauri miegam sadzirdēju mazās Astrīdas priecīgo lejup-pa-kāpnēm iešanu pavadošo vervelēšanu un mutes harmonikas- es nedomāju, ka mazs bērns var tik skaisti spēlēt, tā noteikti nebija viņa - bet kaut kas tik skaists bija tas kopā - gribējās lēkt ārā no gultas, skriet pie durvīm, atvērt tās un sekot tām harmonikām. katrā ziņā pamodusies biju vienā momentā.

2) I. atsūtīja bildīti no sava Salacgrīvas 22. septembra rīta:



tādu iztēlojos viņa sirdi no iekšpuses.

ai nu nezinu, kas man bija uznācis atkal.

*pretzel iedziedas elizabetes gailes balsī to rindiņu "uz Miera ielas stāvu / šķiet, dzirdu tavu vārdu / jau atkal un atkal". tas "jau atkal un atkal" tajā dziesmā ir tiiiiik labs!!!!*

nezinu, kāpēc nekad nebiju paskatījusies, kas otrā pusē gleznai, ko tētis palūdza atstiept no C. ielas, jo ļoti grib to paturēt par piemiņu. vienmēr biju uztvērusi to kā kaut ko pilnīgi pašsaprotamu. otrā pusē minēts mākslinieks un gleznas nosaukums - "pavasara gaidās". paskatījos, kas vēl labs viņam tapis. ļoti patika tāda viena ar jūras krasta skatu - kaiju aplidotas laiviņas. tas laikam ir akvarelis.

patiesībā atgriezos te, jo man patīk tā sajūta, ka nav vairs nekā, par ko rakstīt. nu, labi, ne tikai tāpēc. vēl man ļoti gribētos atdzīvināt kopienu "mana diena". lai gan tagad liekas, ka man nebūtu nekā, ko parādīt. 8 h sēžu pie datora, tālu nedrīkstu no tā atlipt, pēc tam skrien un ķer no dienas tik, cik no tās paliek pāri. bet varbūt tieši tāpēc jāsaņemas, lai pamanītu tos pašus sīkumus, kas varbūt nav nemaz tik sīki.