par Kantu
Slimnīcā lasīju Zentu Mauriņu. Un iedomājos par vāciešiem.
Katra kārtīga vācieša pienākums ir, krītot pie visumīļās kājām, citēt Kanta kategorisko imperatīvu. Bet kāds pienākums ir mans, kā latvietim, darot to vai citu lietu?
Ejot gulēt vienīgais, ko jūtu, ir milzīgs bezdibenis, kas mani ierauj, es to jūtu par fiziski. Un es nespēju citēt ne Raini, ne Bārdu.
Es domāju par latviešu pienesumu pasaules teorijai.
Faktiski, es saprotu, ka manis būtība pret cilvēces esmi ir tik niecīga, ka savas dzīves laikā es nespēšu pat iemācīties kritiski domāt. Jo nevaru apgūt analizējamo materiālu.
Vienvārdsakot, sesija tuvojas, bet es neko nesaprotu.

P.S. Paldies par tavu dzelteno degunu. Reizēm tas palīdz.