auss ([info]auss) rakstīja,
@ 2007-11-09 10:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par Kantu
Slimnīcā lasīju Zentu Mauriņu. Un iedomājos par vāciešiem.
Katra kārtīga vācieša pienākums ir, krītot pie visumīļās kājām, citēt Kanta kategorisko imperatīvu. Bet kāds pienākums ir mans, kā latvietim, darot to vai citu lietu?
Ejot gulēt vienīgais, ko jūtu, ir milzīgs bezdibenis, kas mani ierauj, es to jūtu par fiziski. Un es nespēju citēt ne Raini, ne Bārdu.
Es domāju par latviešu pienesumu pasaules teorijai.
Faktiski, es saprotu, ka manis būtība pret cilvēces esmi ir tik niecīga, ka savas dzīves laikā es nespēšu pat iemācīties kritiski domāt. Jo nevaru apgūt analizējamo materiālu.
Vienvārdsakot, sesija tuvojas, bet es neko nesaprotu.

P.S. Paldies par tavu dzelteno degunu. Reizēm tas palīdz.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]buks
2007-11-09 12:12 (saite)
Nepārdzīvo, gan pēc pāris paaudzēm. Savukārt Tu esi tā jaunlatviete, kas vāc kripatiņas un kārto skapīša atvilknē, lai pēc gadiem kāds uz šī pamata varētu pacelties gaisā.

(Atbildēt uz šo)


[info]vienna
2007-11-12 23:10 (saite)
mana radiniece, zenta, bet man slimnīcā neļāva lasīt neko, citēju aizgūtnēm pastarpināti klusi sevi zem aizkara, tad vēl forši tumšs vēlāk nāca, tagad vēlāks jau. krietni.


es zinu.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?