par vecumu
Ir jau tā, ka gadi tavā galvā aizrit lēnāk, nekā fiziskajā ķermenī. Lekt gribas, bet vairs nevar.
Viss notiek tikai galvā. „Es” ir savas eksistences ģenerators, ideja, kas ir jēgpilna tikai tad, ja esi kreatīvs, atraktīvs un pievilcīgs gana, lai izdomātu kāpēc tu esi.
Man bija draugs, kurš nezināja ko ar sevi iesākt, jo bija zaudējis kājas. Tad viņš vienkārši dzēra, kļuva par neizturamu kretīnu, kurš aiz visatļautības testēja cilvēkus uz izturību- savas kopējas, draugus. Es neesmu redzējusi viņu jau vairākus gadus. Patiesi ceru, ka viņš vēl ir dzīvs. Vai varbūt tieši otrādi.
Strādā, pērc, mirsti. Jauns?
Kaut es varētu būt kāds pārtikas produkts, kura mērķis ir izraisīt patīkamas emocijas un pabeigtības sajūtu kādam, līdz ar to izpildot savu dzīves mērķi.
Man teica – rīkojies. Es neesmu āksts, nemāku smaidīt katru dienu. Man varbūt ir mēnešreizes, vispār. Bet varbūt nē.