Jā, reizēm grūti izturēt, ja cilvēki pārsvarā sūdzas un runā pārsvarā par nevatīvo, lai gan ir taču arī labas lietas. Gribētos, lai ir kāds līdzsvars, citādi paiet vesela diena, lai sevi pārliecinātu, ka dzīve nav tim bezcerīga, kā apkārt runā.

labās gribas paturēt; sliktās - norunāt nost.
Jo, nu, cik tad ilgi turēsi pie sevis to iešanu uz lētāku veikalu, biezāku vilnas zeķu uzvilkšanu, mazāk ar kaimiņiem runāšanu u.t.t.

(bet tā, protams, saprotu, par ko tu un pievienojos :) )

jājā, bet tas viss ar tādu "es jūs sodīšu, man taču pienākas!" vaibu. tas besī nenormāli. neviens rimčiks nav mums solījies visu dzīvi būt lēts, tas nav viņa pienākums, un mums nebūtu jādusmojas - komersants dara kā grib. bet nē, vajag palamāties un piedraudēt iet citur :)

un rimčiks jau tikai kā piemērs. katra darbība ir kaut kāda PRETdarbība, lai tik kaut ko pierādītu.

un vai tie ir rimčiki, sabiedriskais transports, pārāk balts sniegs vai paša ceptas pankūkas :D

(Nu, es vakar skatoties ikea cenas, arī padomāju par kapitālistiskās pasaules ostu, kur korporatīvs konglomerāts ar dempingu izspiež individuālos no tirgus un tad kā monopolists var uzkruķīt tādas cenas, kādas grib. Protams, ja mani tas neapmierina, es vairāk DIY un pa pažobelēm meklēšu. Bet apziņa par predatorisko ekonomiku un cilvēka vietu šajā "komersants dara kā grib" formātā veda pie domas, ka tas taču veido kopējo vidi un atmosfēru un, ka gribētu, lai kāds tomēr to noregulētu un, ka man nav pietiekamu zināšanu, kurš tieši un kā tieši.)

Stāsta morāle - nekāda. Sabiedrība top par sabiedrību sarunājoties.

Bet kurš Tev ir sasolījis, ka citi cilvēki būs saprātīgi, e?

Protams :) un pati jau lienu tais sarunās!
(bet ļaujiet man arī pačīkstēt!)