Izsalkums
Tā kā šodien A. bija jau otro dienu uz "ātrām kājām", atbraucu pakaļ uz dārziņu jau plkst. 15:00. A. bija priecīgs un laimīgs, ka esmu atnākusi, tāds jauks bērniņš. Tikko viņš saprata, ka mēs neiesim līdz ar citiem bērniņiem ēst launagu, briesmīgi sadrūma. Vesela krūze tējas, banāns un sausiņš spēja viņu noturēt mierīgu mašīnā, bet ne uz ilgu. Visa pēcpusdiena kašķis pēc kašķa - ak vai, pagalmā ir tūkstošiem lietu, kuras nedrīkst, vai kaut kas ko tāds maziņš nespēj izdarīt! - tostarp arī tika aizliegts jāņogu krūms, jo man tieši uz to krita aizdomas par caureju -, arī mājās nevar spēlēties, tikai rādīt uz virtuves pusi, līdz nonācām līdz histērijām, un beigās A. izdzēra 3 piena pudeles. Es jau tobrīd biju tik nogurusi un nelaimīga par to, kā bojāju nākotni šai jaunajai dzīvībiņai, ka padevos un domāju - kas notiktu, ja es dotu pienu bezgalīgos apjomos? Vai viņš kaut kad apstātos? Izskatījās, ka neapstātos vis. Izņemot, kad pēdējo devu es iedevu no krūzītes, ar tās izdzeršanu jau gāja lēnāk, bet A. to tomēr izdzēra tik un tā, protams, to, ko neizlaistīja. Tā kā bija atlikušas tikai 20 minūtes līdz ierastajam vakariņu laikam un mēs atradāmies virtuvē, tad pēc šīm dzīrēm A. vēl uzprasījās krēsliņā un izēda bļodiņu rīsu. Un tikai pēc tam bērniņš pavisam pārmainījās, kļuva priecīgs, laimīgs, spēlējās ar mantiņām, skraidīja, miedza man ar aci un izskatījās pēc jauka, līdzsvarota, ziņkārīga cilvēciņa.
Ēst. A. visu laiku grib ēst, jebkādu ēdienu, ka tik ēdiens.
Tā man jau likās. Tie nav zobi, tas nav vēders.
Vienkārši jāēd biežāk un vairāk nekā citiem.
A. pats nav pārāk resns (ļumīgs), bet vēders izspīlējies diezgan liels.
Bet kā nedosi ēst? Ja nesaēdas, tad nav dzīvošana, sliktā garastāvoklī negrib ne spēlēties, ne iet ar kājām, tikai brēc un brēc. Tā jau arī nevar.
Nu ko, barosim tad vēl. Sakrustosim pirkstus un cerēsim uz to labāko.