atvase (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} atvase) rakstīja,@ 2015-10-12 21:42:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Par ceļojumu
Tas bija no 12. septembra līdz 1. oktobrim. 1 lidmašīna turp, 1 lidmašīna atpakaļ, abas reizes A. krietni saraudājās, bet tas nebija saistīts ar gaisa spiedienu, viņš nebija arī sabijies no gaismām vai cilvēkiem. Vienkārši bērnam uznāk miegs, un kā tādos apstākļos var aizmigt? Mamma ierāvusies šaurā sēdeklī, pat pašūpināt mazuli tikpat kā nav iespējams, kur nu vēl darīt to viņa mīļākajā pozā, kur nu vēl troksnis un gaismas tajā brīdī. Kad neraudāja, tad locījās uz visām pusēm, meklēdams, ko vēl varētu izraut no rokām blakus sēdošajiem pasažieriem. Astoņarpus kilogramu prieka uz trim stundām bez iespējas piecelties kājās.
Pārējās dienās A. dabūja ļoti daudz braucienus mašīnā, divreiz pārbraucām šķērsām pāri Spānijai, un vēl daudz ķengursomas, daudz arī gulēja ķengursomā, daudz banānu, un daudz kalnu. un cilvēkus, pat tik daudz cilvēkus, ka uz vienu dienu mamma un tētis viņu atstāja draugiem, ap kuriem spietoja bars vecmāmiņu, tanšu un māsīcu (kuras laikam "ilgi nebija dabūjušas"), bet paši aizbrauca izklaidēties. Cik Latvijā tas likās grūti - atstāt kādam A., vesels pasākums, tas tur likās tik viegli un dabiski, un vispār kādas problēmas tikt galā ar vienu zīdaini? Tur tēvocis Nika viņu apsēdināja, jo "nezināja, ka viņš vēl neprot", un tad nu mēs nākamajā dienā atklājām, ka A. prot stabili sēdēt uz grīdas.
Tētis uznesa A. augstā, šaurā, stāvā galna galā, kas saucās Vēja klints, Peña del Viento, 2000 metru v.j.l, un tur A. uztaisīja kaku. Pēc tam kāpām lejā.
Citā dienā mēs A. pliku apsēdinājām pludmalē smiltīs, viņš stabili apsēdās, kādu brīdi spēlējās ar izskalotiem kociņiem un ēda smiltis, tad mēs viņu nomazgājām ledusaukstos viļņos, jo nezinājām, kā citādi dabūt pietiekami tīru, lai apģērbtu un liktu ķengursomā, A. mazliet paraudāja, un bija tīrs, un nesaslima, bet nākamajā dienā kakāja smiltis.
Atceļā pēdējā viesnīcā Barselonā, dienu pirms izlidošanas, A. ieraudzīja atvērta skapja zemos plauktiņus, pierāpoja klāt un izdomāja piecelties stāvus. Un kopš tā brīža līdz pat šim brīdim ceļas kājās, kad vien var.
Tas bija no 12. septembra līdz 1. oktobrim. 1 lidmašīna turp, 1 lidmašīna atpakaļ, abas reizes A. krietni saraudājās, bet tas nebija saistīts ar gaisa spiedienu, viņš nebija arī sabijies no gaismām vai cilvēkiem. Vienkārši bērnam uznāk miegs, un kā tādos apstākļos var aizmigt? Mamma ierāvusies šaurā sēdeklī, pat pašūpināt mazuli tikpat kā nav iespējams, kur nu vēl darīt to viņa mīļākajā pozā, kur nu vēl troksnis un gaismas tajā brīdī. Kad neraudāja, tad locījās uz visām pusēm, meklēdams, ko vēl varētu izraut no rokām blakus sēdošajiem pasažieriem. Astoņarpus kilogramu prieka uz trim stundām bez iespējas piecelties kājās.
Pārējās dienās A. dabūja ļoti daudz braucienus mašīnā, divreiz pārbraucām šķērsām pāri Spānijai, un vēl daudz ķengursomas, daudz arī gulēja ķengursomā, daudz banānu, un daudz kalnu. un cilvēkus, pat tik daudz cilvēkus, ka uz vienu dienu mamma un tētis viņu atstāja draugiem, ap kuriem spietoja bars vecmāmiņu, tanšu un māsīcu (kuras laikam "ilgi nebija dabūjušas"), bet paši aizbrauca izklaidēties. Cik Latvijā tas likās grūti - atstāt kādam A., vesels pasākums, tas tur likās tik viegli un dabiski, un vispār kādas problēmas tikt galā ar vienu zīdaini? Tur tēvocis Nika viņu apsēdināja, jo "nezināja, ka viņš vēl neprot", un tad nu mēs nākamajā dienā atklājām, ka A. prot stabili sēdēt uz grīdas.
Tētis uznesa A. augstā, šaurā, stāvā galna galā, kas saucās Vēja klints, Peña del Viento, 2000 metru v.j.l, un tur A. uztaisīja kaku. Pēc tam kāpām lejā.
Citā dienā mēs A. pliku apsēdinājām pludmalē smiltīs, viņš stabili apsēdās, kādu brīdi spēlējās ar izskalotiem kociņiem un ēda smiltis, tad mēs viņu nomazgājām ledusaukstos viļņos, jo nezinājām, kā citādi dabūt pietiekami tīru, lai apģērbtu un liktu ķengursomā, A. mazliet paraudāja, un bija tīrs, un nesaslima, bet nākamajā dienā kakāja smiltis.
Atceļā pēdējā viesnīcā Barselonā, dienu pirms izlidošanas, A. ieraudzīja atvērta skapja zemos plauktiņus, pierāpoja klāt un izdomāja piecelties stāvus. Un kopš tā brīža līdz pat šim brīdim ceļas kājās, kad vien var.
