Taks! Taks! Taks!
Nevaru vairs normāli paklausīties Sufjan Stevens, jo ar viņa mūziku rodas pārāk spilgtas asociācijas.
Man no novembra līdz aptuveni janvārim bija viena čiepa. Viņa bija pilnīgi stulba, atceros, ka gadu mijas pasākumā viņa ar saviem stulbajiem izteikumiem iestarpinājās jau tā stulbā sarunā starp stulbiem cilvēkiem (tostarp un GALVENOKĀRT mani).
Bet katru reizi, kad klausos “Illinoise”, man prātā ienāk ļoti spilgtas bildes ar mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Piemēram, decembrī, kad bija putenis, sals, utt., mēs dzērām bamsli (jo ko gan citu mēs varētu dzert) Āgenskalnā pie arodskolas. Tur arī palikām kādas 4 stundas, sadevušies rociņās un pilnīgā pipelē.
Tā nu mēs pavadījām tos divus, trīs mēnešus— dzerot un dzerot, un dzerot.
Laikam, beidzu ar viņu runāt, jo sajutos kā absolūta miskaste, kad pavadīju laiku ar viņu. Tiešām bija traki! Tagad, uz to atskatoties, saprotu divas lietas:
1. Vajadzēja klausīties draugos un netusēt ar viņu. Man kāds tajā laikā diezgan tuvs draugs teica, ka viņa ir pilnīga miskaste un es varu ko labāku sazīmēt. Bet nu vot kā neklausījos šajā viedajā padomā.
2. Man bija daudz labākas lietas par viņu tajā mirklī. Es nedomāju kaut kādas čiepas vai meičas, bet vispār— man bija daudz ko darīt, un viņas dēļ to neizdarīju.
Ātrais Zēn’, kādēļ par šo stāsti branča skvadam un pārējiem cibotājiem?
Ā!

Es pirms 3 minūtēm viņai uzrakstīju, vai viņa tuvākajā laikā negrib ieķert aliņu.

Hmmm....