Klausos tikai Bītlus!
Ik pa laikam nākas satikt cilvēkus, kuri patiešām uzskata, ka mūsdienu mūzikā nav nekā laba (vai arī, ka lielākā daļa mūzikas ir “sūds). Godīgi sakot, es arī ilgu laiku uzskatīju, ka mūsdienu mūzika sūkā līku krānu. Tajā laikā daudz klausījos Black Sabbath, Love, Eric Clapton utt.(un atzīstu, ka ik pa laikam vēl tagad ieslēdzu un paklausos “Master of Reality” vai “Never Say Die”) . Taču kaut kādā mirklī sapratu, ka es nevaru šo mūziku klausīties visu savu mūžu un tā nu sākās mani muzikālie meklējumi.
Atceros, ka tajā laikā pieturējos pie uzskata, ka rokmūzika “nomira” 90. gados un viss, ko tagad izdod kā roku drīzāk ieliekams kategorijā “pops/poproks”. Tad kaut kā pavisam nejauši uzgāju Swans albim “To Be Kind”. Tas bija un ir viens no maniem all-time favorītiem. Tas ir ne tikai piemērs labai mūsdienu rokmūzikai, bet arī pamatīgi eksperimentāls albums. Es tiešām kaifoju katru reizi, kad M. Gira bļauj “Bring the Sun!!”.
Arī pret hiphopu un repu man bija visai nosodoša attieksme, man likās, ka reps ir tāda trula padarīšana. Bet, iespējams, 2016. gadā es sāku pamatīgi aizrauties ar hiphopu un repu. Ievads hiphopā man bija diezgan smieklīgs, proti, vēl pirms 16. gada daudz un dikti klausījos visus Death Grips albjus pēc kārtas. Savukārt ar repu stāsts ir nedaudz cits. Es apzināti izvēlējos sākt iepazīt šo mūzikas žanru. Pirmais repa albums, ko noklausījos no Α līdz Ω, bija Milo albums “So the Flies Don’t Come”. Jāsaka, ka man jau ar pirmo dziesmu tas ļoti iepatikās. Tas arī sagrāva manus priekšstatus par to, ka nēģeri nav spējīgi uz poētismu utt.. Protams, nevar nepieminēt arī Kendriku, jo viņš tomēr ir viens no, ja ne pats svarīgākais šīs desmitgades reperis. Lai gan man patīk viņa “To Pimp a Butterfly”, man daudz spēcīgāku emocionālu reakciju rada albums “good kid, m.A.A.d city”. Atgriežoties pie hiphopa, man šķiet burvīgs hiphopa duets Shabazz Palaces un viņu pēdējie divi albumi ir tiešām baudāmi. Daudz sliktu var teikt par 2017. gada Skaņu mežu, bet viņu koncerts man tiešām likās ļoti labs.
Arī pops ir daudz laba. Protams, varu piekrist, ka tas, ko var klausīties pa EHR, ir kaut kāds žīdmasonu radīts propogandas ierocis vai, ja ne tas, tad vismaz izcili garlaicīga mūzika. Taču pops mūsdienās tiek, cik saprotu, nošķirts no termina “popmūzika” jeb populārā mūzika. Arī šis žanrs ir gana plašs, piemēram, izcili piemēri popam ir LCD Soundsystem, Animal Collective, Gorillaz.
Tā, lūk! Tas ir mans ašais viedoklis par moderno mūziku. Protams, der atcerēties, ka es NEESMU pabeidzis konservatoriju un šis ir tikai mans viedoklis.
Miers uz Zemes, cilvēkiem labs prāts!