Mani divi sudraba rubļi
Nesen lasīju kādu rakstu par apolonismu un dionīsimu mūzikā. Raksts bija no kādas Kanādas universitātes, ja nemaldos. Vēlējos uzrakstīt par šo uzrakstīt vienu atziņu, kura nemiba minēta šajā rakstā.
Jebkurš mūzikas darbs, iespējams dīvainā kārtā, ir dionīsisks. Man šķiet, ka degen-12-toņu skaņdarbi ir izņēmums, par tiem es vispār atsakos runāt. Bet, ja tā padomā, dionīsisms ir definējams kā “emociju reibums”, jebkura dziesma, pat sintētiskā (((popmūzika))), kura daudziem pamatoti nepatīk, rada emocijas. Mūzika tādā ziņā ir ļoti īpaša/īpatnēja mākslas forma. Skaņa ir izprotama visiem, kur, piemēram, dziļi simboliskas gleznas, kuras attēlo, nu, piemēram, Kristus nāvi, daudziem bez informācijas, var neradīt nekādas emocijas. Mūzikai raksturīgs ir šis “emociju reibums”.
Tāpat, man šķiet, jebkuri centieni padarīt mūziku idejiski konstruktīvu un “dziļu” nevar izdoties. Tas, protams, nenozīmē, ka nav skaņdarbu, kuriem būtu arī ideju jeb “dziļāks” līmenis, taču to var paveikt, šķiet, tikai ar simbolu palīdzību (vai kaut kā tā).
Tā nu lūk- apstrīdiet! Change my mind!