Ir raksturīgi, ka kritiķi, citējot pētījumus par vegānismu, akcentē atsevišķas rindkopas, kas piemin potenciālos riskus, bet ignorē gan kontekstu, gan arī jaunākos rezultātus. Piemēram, bieži tiek citēts, ka vegānisks uzturs “var būt saistīts ar nervu, skeleta, imūnās sistēmas traucējumiem, kā arī ar garīgās veselības problēmām uzturvielu deficīta dēļ” [1]. Taču šāds formulējums nenozīmē, ka vegānisms pats par sevi izraisa depresiju. Tas nozīmē, ka neplānots vegānisks uzturs, kurā netiek nodrošināti B12, D vitamīns, omega-3 taukskābes, dzelzs un jods, var radīt problēmas. Savukārt, ja šīs vajadzības tiek apzināti segtas, tad riski pazūd.

Lai būtu skaidrs: korelācija nav kauzalitāte. Dobersek u.c. 2021. gada apskats konstatēja, ka cilvēki, kas izvairās no gaļas, biežāk ziņo par depresiju vai trauksmi [2]. Bet šie dati ir novērojuma līmenī, nevis pierādījums cēloņsakarībai. Paši autori atzīmē, ka tas nenozīmē, ka atteikšanās no gaļas izraisa depresiju – iespējams, ka depresīvi cilvēki biežāk izvēlas veģetāru vai vegānisku diētu citu iemeslu dēļ (piemēram, ētisku). Turklāt citos pētījumos, piemēram, 2023. gada Rotterdam Study, redzams, ka augstāka atbilstība augu izcelsmes diētas indeksam (PDI) ir saistīta ar zemāku asinsspiedienu, labākiem lipīdu profiliem un labāku glikozes metabolismu [3]. Citiem vārdiem, kardiometaboliskie ieguvumi ir labi dokumentēti, un tie ir ilgtermiņā būtiski svarīgāki par spekulatīvām saiknēm ar depresiju.

Atlants uzsver – psihiskās veselības risks vegānismā galvenokārt rodas no nepietiekamas plānošanas. Vitaminu B12 deficīts ir labi zināms depresijas un kognitīvo traucējumu riska faktors. Bet šī problēma tiek atrisināta elementāri: ar B12 papildinājumu vai ar uztura bagātinātājiem. Līdzīgi ar omega-3 – gaļa nav vienīgais avots, to var iegūt no aļģu eļļas kapsulām. Tas pats attiecas uz D vitamīnu, jodu un dzelzi. Neviens mūsdienu dietologs neapgalvo, ka vegānisks uzturs pats par sevi ir “patoloģisks”; jautājums ir tikai par tā kvalitāti un līdzsvarotību.

Tāpēc runāt par “depresīva troļļa piezīmēm” šajā kontekstā ir vairāk retorisks mēģinājums diskreditēt, nekā faktoloģiski pamatota pieeja. Ja skatāmies uz datiem, tad redzam trīs lietas:
1) Vegānisms sniedz nozīmīgus kardiometaboliskos ieguvumus [3].
2) Pastāv potenciāli riski, ja netiek uzņemti konkrēti mikroelementi [1].
3) Šos riskus iespējams efektīvi novērst ar uztura plānošanu un papildinājumiem [4].

Atlants secina, ka kritiska analīze rāda, ka vegānisms nav depresijas cēlonis, bet drīzāk – kā ar jebkuru diētu – jautājums ir par to, vai cilvēks spēj nodrošināt pilnvērtīgu uzturu. Ja to dara, ieguvumi pārsniedz riskus.

Avoti:
[1] https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC10027313/
[2] https://doi.org/10.1080/10408398.2020.1741505
[3] https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0002916525002655
[4] https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fnut.2025.1485403/full