es un Bezpajumtnieks
sodien, uz centru braucot, man trolejbusa tiesi preti sedeja Bezpajumtnieks. vins eda abolu. lieliem kumosiem, bet leni un pratigi. vins skatijas ara pa logu uz cilvekiem un nobrukusam Brivibas ielas majam. es sajutos neerti par to, ka koslaju kosleni. es uz tadu nevajadzigu meslu tereju savu naudu, lai pec tam saprastu, ka man vajag pirkt dzinsenes vai kurpes, bet naudas nav. cilvekiem ir jastrada un japelna tikai tik, lai nopirktu maizi un nenosaltu, nevis, lai gutu baudu no garsas, bez kuras musu senci bija laimigi un bez vselibas problemam. musu senciem nebijakino, internets, klubi, kafejnicas, masinas, tv utt. zinatne mus tuvina Beigam. ta vairs tikai nepalidz cilvekam, bet iznicina. tehnologiju laikmets mus iznicina. sis laikmets dara vien postazu, tuvojas Pasaules Galam, sis Dzives Galam. to, ka es perku sudus un veltigi tereju naudu, kur to var nedarit, man lika saprast sis burvigais virietis.
patiesiba ir musu acu prieksa.