Katrā ziņā, smieklīgākais ir, ka ticīgie pārējos vaino iedomībā, lai gan paši ir grandiozākie tās pārstāvji. Viņi sevi uzskata par īpaši radītiem pēc visuma radītāja līdzības un visu pārējo visumu par sev domātu. Viņiem liekas, ka visuma radītājs interesējas par viņiem personīgi. Viņi domā, ka ir nemirstīgi un par savu ticību var saņemt nebeidzamu atlīdzību, kas izpaliks pārējiem. Viņi domā, ka var murmināt savas vēlmes gaisā, un tāpēc brīnumaini tiks atcelti dabas likumi. Kā to var vispār var salīdzināt ar neticīgo, kas sevi uzskata par nejaušību rezultātu vienaldzīgā visumā, kam bez šīs dzīves nekā vairāk nav, un jēga jebkam ir jārada pašam?

— Reinis