Kantam tad bija 13 gadu — vecums, kad jaunieši izjūt pirmās seksuālās tieksmes. [..] Kants nedemonstrēja savas seksuālās vēlmes, uzskatot šādu rīcību par varoņdarbu. [..] No jutekliskajiem momentiem svarīgākajam aspvērumam jābūt nevis sievas skaistumam, bet viņas pūra naudai. Nauda, nodrošinot laimīgas dzīves pamatu, esot stabilāka par skaistumu un pievilcību. Turkāt nauda arī stiprinot laulības saites, jo vīra labklājība piepildot šīs attiecības ar mīļu sievas pateicību. [pp. 41–42]

Kantam tomēr piemita kaut kas tāds, kas regulāri deva viņam apmierinājumu. Viņa slepenā kaislība bija vientuļam cilvēkam raksturīga nodarbošanās: viņš mīlēja vērot putnu lidojumu un katru gadu ar nepacietību gaidīja gājputnu atgriešanos. [..] Šis prieks pavadīja Kantu līdz pat mūža beigām. Ja šie spārnotie draugi pārāk ilgi aizkavējās, viņš mēdza teikt: "Apenīnu pussalā, iespējams, ir pārāk auksti." [p. 58]

Taču sirdī Kants bija revolucionārs, tāpēc nicināja franču filosofus, kas uzturejās Frīdriha galmā. [p. 56]

Viņš sāka ciest no halucinācijām. Katru nakti viņš dzirdēja slepkavu soļus, kas to esot meklējuši. [..] Viņš sāka izjust spiedienu [sic] uz smadzenēm, ko, pēc viņa domām, izraisījusi reta "gaisa elektrības" forma. [..] Taču Kants līdz pat mūža beigām nezaudēja prātu. Viņa slimība drīzāk bija sekas milzīgajam, daudzu gadu ilgajam prāta sasprindzinājumam. [pp. 57–58]

— Andris Rubenis, Imanuels Kants, 2006.

Tā lūk, draugi. Pārāk neiespringstiet.