Es nevienu nevainotu par pārsteidzīgiem secinājumiem, jo katram tas var gadīties. Šodienas kašķis atklāja kaut ko citu – ka aktīvisti cenšas notikumu ticamību novērtēt vai nu 0% vai 100%, nevis teiksim, “šis izklausās diezgan ticami, bet nav vēl īsti pierādīts”.

Man šķita, ka racionālisti pārmērīgi uzsvēra beiziāna statistikas vērtēšanas principus. Bet tagad es redzu, ka tas ir svarīgi, jo vairums cilvēku domā baltmelni, nevis beiziāna kategorijās, kur katrs jauns fakts pastiprina vai pavājina noteiktas versijas.

Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrībā aktīvisti uzreiz lec uz galējībām: kāds kaut ko rupju pasaka – uzreiz naida runa! Kāds atbalsta konservatīvu politiku – uzreiz viņš ir neonacists. Gejiem nedod tiesības laulāties – uzreiz homofoba sabiedrība, kurā geji ir spiesti pakārties utt. Policija preses relīzē pasaka – izskatām variantu, ka tur, iespējams, nebija nozieguma sastāva – uzreiz attieksme, ka tas ir beyond ridiculous! Diskusijās pietrūkst nianšu un spēja saskatīt gradācijas skalas. Un visbeidzot šis kategorisms tiek attiecināts arī uz oponentiem.