Bērnam, protams, *ir* viedoklis, bet neuzskatu, ka tas ir būtisks. Bērna viedoklim nav tāda svara, lai to nopietni ņemtu vērā, sevišķi attiecinot uz neatgriezenisku medicīnisku iejaukšanos. Dažādu valstu un pārnacionālu institūciju līderi jaunībā ļoti aizgrābti pieslējās vienam otram radikālam strāvojumam. Tik ļoti aizrāvās, ka skrēja ielās dedzināt mašīnas, "gāzt kapitālismu" un visu ko citu. Daudz augstāk jāvērtē tieši tās sabiedrības, kas visai strupi atraidīja šādu uzmācīgu jauniešu "viedokļa" diktātu. Vēlāk liela daļa šo jauniešu nāca pie prāta. Bet te pēkšņi mēs izdarām iespaidīgu lēcienu -- runa pat nav par jauniešiem, bet maziem bērniem -- tiem pašiem bērniem, kas nespēj rīkoties saskaņā ar savām ilgtermiņa interesēm citos jautājumos ("Bērniņ, nav labi, ka Tu tikai našķojies ar saldumiem un pārtiec no enerģijas dzērieniem -- jāēd arī kārtīgs ēdiens. Nē, mani neinteresē, ka Tev negaršo dārzeņi -- ēd, ko Tev dod"). Pēkšņi tiek pieņemts, ka bērns, gādīgā ārstu konsīlija uzraudzībā, pats izlems, ka testosteronu injekcijas ir tieši tas, ko viņam vajag. Paldies, bet apturiet vilcienu -- šī ir mana pietura, es izkāpšu.