Interesantas pārdomas. Pārpublicēju komentāru, for posterity.

1. Masās jau labu laiku klejo negatīvs uzskats par BOMD, jo aktīvi tiek kultēts to negatīvais imidžs no PSRS laikiem. Kas šo imidžu kultivē? Politiķi, atbildīgas amatapersonas caur plašsaziņas līdzekļiem. Atsevišķu indivīdu (es pats tajā skaitā) tiekšanās un gatavošanas aizsardzībai individuālā līmenī neko nemaina. Un nemainīs, kamēr netiks popularizētas pilnīgi citas idejas un JĒGPILNI atbalstītas no lēmejvīru/ sievu puses. Iesākumam- sāciet ar Somijas, Izraelas bruņotas pretestības modeļa popularizēšanu, kurš ietver arī OMD, starp citu. Bet ta taču nenenes politiskās dividends, vai ne?!

2. Pabriks. Kā te daži pareizi pieminēja, vairākus gadus atpakaļ, ja viņš būtu atļāvies PUBLISKI izteikties par to, ka gatavošanas karam ( viņs tiešam uzdrosinājās lietot vārdu “”karš”?) palīdz gatavoties citu krīžu pārvarēšanai, tad tas būtu paraksts uz viņa politiskās nāvesfakta konstatācijas izziņas. Vai šī krasā, praktiski par 180 grādiem, pozīcijas maiņa liecina par Pabrika “apskaidrību” un patiesu vēlmi uzlabot valsts aizsardzību? Zinot Pabrika gaitas, uzskatu, ka nē- nav viņam nekādas apskaidrības. Ir politiskā konjuktūra un mūžīgais progresa soļa virzības uz priekšu iemesls- pendelis pa pakaļu.

3. Apgalvojums, ka vara nepretojas tāpēc, ka masas negrib, ir melīgs un atbildību pārliekošs no politiķiem uz masām (tipiska politiķu īpašība, starp citu). Politiķiem ne tikai ir jāpŗetojas, bet jāvada masas pretošanās kustībā, un visādi citādi ši pretošanās ir jāpopularizē masās, gūstot masu atbalstu.

Piemērs: 1991. gada janvāris Rīgā- cilvēki ir uz barikādēm (pārsvarā bez, bet daļa ar ieročiem, tajā skaitā šaujamieročiem. Zinu, ko runāju), bet pa lielo tauta ir neapbruņota. Pretī stāv OMONs, Baltijas Kara Apgabala karaspēka vienības un KGB kuratori no Maskvas (pie OMONa), Rīgā dislocētās IeM struktūras un apakšvienības (milicijas pulks, konovoju pulks, ārpusresoru apsardze utt.). Vienīgā legālā/ likumīgā bruņotā struktūra, kas varētu izrādīt (un bija gatava) kaut kādu jel bruņotu pretošanos, bija LPSR valdības apsardzes dienests (vadītājs apakšpulkvedis Graumanis) un tie latviešu miliči, kas sabrauca Rīgā no rajoniem. Kurus vadība (IeM) palika zem sitiena- pats generālmajors Z. Indrikovs slēpas savā kabinētā zem galda, kad OMONs šturmēja ministriju, tur viņu kabinetā tā arī atrada).

Un bija vēl viena struktūrvienība, kura formāli pakļāvās pa taisno PSRS IeM, un nevis LPSR IeM- tā bija PSRS IeM Minskas Augstākās skolas Rīgas fakultāte, kur tajā brīdī atradās kursanti- liela daļa latviešu tautības, kuri tika uzņemti sakarā ar IeM struktūru “nacionalizēšanu”- latviskošanu “perestroikas” ietvaros. Nu lūk. Šajā skolā bija vērē ņemams bruņojums: AKMS automāti ( atvainojiet- tirecienšautenes) – apm. 50 gab., , PM pistoles, PKM ložmetēji, dažii RPG 7 granātmetēji. Bija zināms, ka OMONs pēc šiem stobriem atbrauks, un tas bija jautājums nevis “vai”, bet “kad”. Vecāko kursu kursanti apvienojās ap latviskajiem virsniekiem (piemēram, kriminaltiesību pasniedzējs apakšpulkvedis O. Rudzītis) un jautāja skolas vadībai, ko darīs, ja būs uzbrukums un šo ieroču “izņemšanas” mēģinājums. Vadība (generālis A.Kavalieris) atbildēja (citēju), ka “regulāriem bruņotiem formējumiem mēs nepretosimies”. Tad aktīvistu grupa ( O.Rudzītis un vecākie kursanti- latvieši) sanāca kopā un sprieda, ko darīt- vajadzēja tos stobrus dabūt prom, ja reiz mums neizsniedz. Pulkvežleitnants (apkašpulkvedis) Rudzītis sazinājās ar Graumaņa vīriem valdības apsardzē, lai noorganizētu ieroču izvešanu pie viņiem, ja reiz mums tos neizsniedza. Bet lēmums netika pieņemts ( apreizāk sakot, lemumu oieņema ieizvest, jo skola bija Vissavienības, un nevis republikāniskajā pakļautībā), un rezultatā stobri palika skolā, kur tos naktī no 14. Uz 15. Janvāri OMONs arī savāca, pa vidu nežēlīgi sitot tos kursantus, kuri dienu iepriekš lielajā sapulcē bija uzdevuši jautājumus par ieročiem. Visu pavadīja arī tāda jautība kā “mock execution”, bet ta sir cits stāsts. Starp citu, “on the side note”- tie konkrētie stobri vēlāk nokļuva Piedņestrā.

Interesants ir vēl viens fakts: 1988.-1990. gadi, kad sākas nemieri Kaukāzā ( Kalnu Karabahā), Kursanti burtiski gulēja ar “Kalašiem” sardzē. “Fast forward” 1991. gada janvāris-pilsetā barikādes, cilvēki ielās, bet kursanti bez ieročiem. Kad dežūrvirsniekam , zinot un gaidot OMONa uzbrukumu, jautāja, ka bez bruņu vestēm vajag izsniegt arī ieročus, dežūrvirsnieks atbildēja, ka “darīsim 50 uz 50 – bruņuvestes izsniegsim, bet ieročus- nē.” OMONs zināja ka bruņotas pretestības nebūs, tāpēc arī tik viegli viss notika- priekš viņiem.
Gadu vēlāk, kad biju vienas vienības vada komandieris un uz laiku piekomadēts mācību rotai ka tās komandiera vietnieks, OMON “pēcteču” vienai no vienībām tika pavēlēts atbruņot manis komandēto apakšvienību- bet tikai klusi. Kas viņiem nesanāca. Nācās oparāciju atcelt, jo- klusi nesanāktu.

Un līdzīgas epizodes bija arī vēlāk, Zemessardzē, kad vāca naudu SKS karabīnēm, un tā kaut kur pazuda. Divos batiņos aizgāja tik tālu, ka vīri bija gatavi iet mežā. Galvenais, tauta/iedzīvotāji vinus atbalstīja , kamēr batiņu SUVI apkaroja (un sekmīgi) vietējos “ādaiņus” un viņu Rīgas “kuratorus” ( reketierus). Bet, kad batiņiem vajazēja morālo atbalstu, tad izņemot dažus rakstus vietējā rajona presē un laikrākstā “Pilsonis”, atbalsta nebija. Toties bija G. Kanda izvērsta kampaņa lielajos mēdijos/ avīzēs. Atceros, viens no vietējiem tautas “pārstāvjiem- priekšštāvjiem”- vietējas varas mums skaidri un gaiši pateica: “Saprotam, ka jums ir taisnība. Bet palīdzēt tagad nevaram (negribam?). Dariet- ja jums izdosies- būsim ar jums. Ja ne – atvainojiet.” Un tas pats bija, kad atbalstījām sava rajona/ novada zemniekus protestos 1995.-1996. gadā. Viņi bloķēja Rīgas – Daugavpils šoseju ar traktoriem, bet mēs gaidījam no Rīgas Mobilo Policijas Pulku, kuriem vajadzēja šos protestus izklīdināt. Salikām mūsu batiņa zemesargus “overatch” pozīcijās (pats ar RPK biju vienā no pozīcijām), kā arī “early warning” izlūkus Rīgas virzienā, lai laicīgi zinātu par “”apspiedēju” ierašanos. No brīža, kad viņi ieradās un līdz brīdim, kad protesta akcija beidzās, mums bija “acis un ausis” (un “ugunskoki”) uz viņiem, kā saka.

Par varnešiem un protestiem, kā arī par to, kurš par ko ir atbildīgs, varam diskutēt ilgi. Vecrīgas grautiņus atceraties?! Mītiņa organizatoriem to iespējamība bija jāparedz! Atceraties, kurš bez A. Štokenberga vēl tā organizēšanā piedālījās?! Kur ir šo “darboņu” atbildība pūļa “uzvilkšanā” un ”palaišānā”, pašiem nevainīgi notinoties?!

“Tāpēc pretoties jāgatavojas tiem, kuru domāšanas stils atšķiras no masas. Diemžēl šobrīd šādu cilvēku nebūs daudz.”

Tas ir pats par sevi saprotams. Tikai- valsts aizsardzības mērogā tam ir praktiski nulles vērtība. Ja nu vienīgi pēkšņi politiķi izdomās, ka ne tikai ir jākladzina par vispatverošo aizsardzību, bet arī kaut kas reāli jādara. Piemēram, sākt ar to cilvēku apzināšanu, kuri ir gatavi pretoties kaut vai individuāli, bet nevis ar mēŗķi viņus represēt, bet iesaistīt šīs pretošanās organizēšanā. Be tas būs iespējams tikai tad, kad politiķi vara sāks uzticēties tautai/ iedzīvotājiem/ vēlētājiem un reāli uzskatīt viņus par saviem maizes devējiem (kas viņi reāli arī ir), nevis “jājamlīdzekļiem”, uz kuriem iegalopot Saiemā, MK un citās “saulainas vecumdienas” nodrošinošās struktūrās.
Atkārtoju- kamēr nav savstarpējas uzticības- par pretošanos organizētā veidā varam pat nedomāt.