liriskā atkāpe. esmu redzējis pietiekami daudz "noziedzīgu" cilvēciņu, lai zinātu, ka viņi nav vienmēr pie tā paši vainīgi, tas liberālisma pieņēmums, ka "cilvēkam vienmēr ir izvēle" man besī. tāpēc, ka nav patiess.

man ir sapisti un sapisušies radi, no kuriem arī var izdarīt līdzīgus secinājumus, bet bieži es domāju par klasesbiedru, kuru pēc tam, kad skolotājai pazuda nauda, policija skaloja zem ūdens krāna.

tas klasesbiedrs, visticamāk, to naudu arī bija nozadzis (domāju, visi piekristu, ka 11 gadus vecu cilvēku par to nevajadzēja spīdzināt). taču kāpēc? tas klasesbiedrs bija adoptēts, viņam bija visas tipiskās problēmas, kas ir cilvēkiem no "nelabvēlīgām ģimenēm", viņam burtiski miesā bija ierakstīta neveiksme, viņš dīdījās, it kā iekšā visu laiku kaut kas kasītos, ļoti slikta impulsu kontrole, domājams, jau no 3-4 gadu vecuma un, domājams, īsti nelabojama, tikai koriģējama.

tad ko vispār var darīt? cilvēkus nevar nostādīt uz kājām, brēcot, ka viņi "paši vainīgi". cilvēkus vajag motivēt, palīdzot staigāt un piepalīdzot viņiem pašiem kaut ko sasniegt, palīdzēt būvēt viņu pašapziņu.

ar to, ka nepiekrītu pieņēmuma, ka "cilvēkam vienmēr ir izvēle", es nedomāju, ka parakstītos kaut kādam trulam determinismam, vienkārši ir pietiekami daudz lietu, kuras cilvēkos var neatgriezeniski sabojāt, un tās var labot tikai ar kultūru un tikai pašā saknē.