Jā, starpkaru gados un arī mazliet vēlāk tā bija, taču pēc WWII gan ne tik izteikti. Pēc Staļina laikos veiktās lielās tīrīšanas, kas tika vērsta plašā vērīenā - pret komunistu krējumu, u.c. partijas biedriem, kā arī pret nacionāli noskaņotajiem (jeb nācijas tradīcijas saglabāt alkostšajiem) komunistiem- pēc tam vairs nebija tik daudz (īpaši jau ietekmīgu) latviešu augstākajās aprindās.

Kad PSRS nostabilizējās komunisms (beidzoties karam), un vīri beidzot varēja sākt lemt par to, kā tad šis komunisms izpaudīsies praksē, noteikta grupa ļaužu bija par nacionālo elementu saglabāšanu tādās PSRS "valstīs", kā Baltijas valstis, u.c. tagad pastāvošās ex-PSRS valstis, un sākumā šī ideja, kā tad šķita, varētu īstenoties. Taču tad, nez, mainoties varai vai līderu kliķei nākot pie prāta, iepriekšminētais tika izmests pa logu un notika pretējais - koncentrēšanās uz to, lai visas nacionālo kultūru īpatnības/aspektus, kā arī LPSR nacionāli noskaņotos polit un nomenklatūras biedrus aizvietotu ar krieviskajiem.

Atvaino par samežģīto komentu, tā ir, ka 3 reizes pārtrauc un atsāk rakstīt.