Šobrīd pie varas esošie un iespējamie nākamās Saeimas kodola sastādītāji (ZZS, daļa kādreizējās Vienotības) pavisam noteikti nezin, ko un kā darīt, un vai vispār kaut kas jādara. Pat "nacionāļiem" - lai gan ir big words - trūkst gan organizēšanās spējas, gan politiskās gribas, gan prasmes šīs lietas sakārtot un izvirzīt cauri. Protams, visos līmeņos papildus visam ir vienkārši naudas cilvēki, birokrāti vai kopš 80tajiem darbojošies krievu ielikteņu, ietekmes aģenti, interešu pārstāvji utml.

Tātad no "top" sevišķi daudz nav ko gaidīt, lai gan mums ir pāris labi diplomāti, pāris labi sakari, atsevišķās rietumu valstīs par Baltijas situāciju gana daudz zin 9tātad mēs neesam neredzami, noklusināmi, noignorējami) un reizēm ir pāris labi vai informēti ministri. Kā ar leju, people on the ground? Lejaslīmenī ir vairāk informētu un spējīgu cilvēku nekā augšā, ir reāli eksperti, jā, ir cilvēki, kas grib kaut ko darīt, ir cilvēki, kas zina, reizēm viņi ir izsēti pa dažādu pusvalstisku organizāciju zemākajiem slāņiem, tajā pašā Nac. Aizsardzības akadēmijā un NBS ir gana daudz informētu, zinošu un spējīgu cilvēku. Tikai viņus neviens pagaidām ne dzird, ne redz.

Mūsu pagaidām lielākā cerība kā reizi ir tieši kaimiņvalstis, Lietuva un Igaunija, viņi ir labākā situācijā nekā mēs, taču no otras puses ar LV ir risks kā ar ķēdes vājāko posmu.

Šobrīd vienīgais, ko varam darīt, izskatās šādi: 1) "valstsgribas" vairošana, simboliskais un ideoloģiskais darbs, lai konsolidētu atlikušos, kā arī novērstu simboliskos iekšlietu draudus (visādu intelektuāļu, pacifistu, vajadzīgo idiotu, uzpirkto utml muļķības); 2) saglabāt klātbūtni rietumu medijos, rietumu internetā, aktīvāku Baltijas valstu jautājuma klātbūtni tīklā, mediju apritē + vismaz kaut cik kiberdrošības druskas; 3) obligātais iesaukums (sapnis?), finansējums armijai; 4) cita veida alianšu un sakaru meklēšana, taču arī tas ir make-believe un ne esošajai elitei pa spēkam, jo visi joprojām iet un vēl ilgi ies inerces pavadā.
Lai vai ko teiktu, NATO ir daļējs potenciāls, tikai jāgrib + jādraudzējas ar Poliju.

Viena lieta ir skaidra, kaut kāds radikāls populistu revolts LV nebūs (ja nu vienīgi pro-russian, lai gan tas arī uz treknas jautājuma zīmes), nekādas baigās čekas vai postsovjetu vienreizējas akcijas veida padzīšanas nebūs, labākajā gadījumā paliek tikai pakāpeniskas, lēnas, mokošas reformas un bitter infighting, kas drīzāk skartu 1. punktu.

Mana cerība ir tāda, ka šādā letarģiskā stāvoklī ir nepieciešama šoka terapija - tālāka ES izjukšana un ES satricinājumi (bet pietiekami uzskatāmi un radikāli), kas eksistenciālas krīzes un laika trūkuma apstākļos spiestu rīkoties ātri, mobīli, extra smart utml, un piepiestu meklēt alternatīvas, kas citkārt ļautu apiet katastrofālo birokrātisko aparātu, kurā iestrēgst visas LV idejas un iniciatīvas. Vai pieņemt Igaunijas pilsonību.