ja ne gluži failed state, tad stagnācijas status quo gan. Īrijā ar demogrāfiju (pat ar visu katolismu) un ekonomiku bija pašvaki līdz 70tajiem, 80tajiem, tad piepeši izrāviens, bet arī - uz viesstrādnieku rēķina, zināma cena bija jāmaksā. demogrāfija var atrisināties, tai, kā vēsture rāda, ne vienmēr ir cieša korelācija ar attīstītu medicīnas sistēmu va labu ekonomiku. vislielākais un sarežģītākais pārbaudījums - postkomunisma smadzeņu vēzis. ja nebūtu Igaunijas pozitīvais piemērs, tad es gan sliektos piekrist, ka lv cerību nav. bet iešana pa Igaunijas reformu ceļu šeit prasītu sāpīgu protestantisko darba ētiku, un būtu neticami vai skandalozi, ka tas elements pa nieka 35 gadiem tiešām būtu pilnībā izzudis (ja rēķinām, ka tāda padomju ikdienas normalizācija un standartizācija būtu datējama ap kādu 1955). ja nebūs izrāviena, tad lv paliks kā case study nākotnei par totālās valsts neizbēgamajām blaknēm, jo tā nav nejaušība, ka lv iet tik švaki, ņemot vērā, ka vissovjetizētākā un performatīvākā no inkorporētajām republikām.