Pēc Jāņu sindroms...un vienkārši skumji...
pirmdienas rīts.

Ofisā skan kantri mūzika un labā atmiņā pirms nedēļas mācītās līnijdejas...Bija jautri...

Šodien ieeju tautas lielajā atkarības lapā draugiem.lv un lasu galeriju nosaukumos - visi bija pillā...
Izsmeļoši
Vai to vajag pasākumos? Kolēģe ar sajūsmu stāsta par "3 dienu plostu" uz Gaujas. Nu super!!! cik tur trūkst līdz Latvijas statistikas vairošanai? Un tad Zivtiņa kungs ši rīta ziņās stāstītu par vairāk gadijumiem.
Lai gan, ne vienmēr jau cieš tie vainīgie - precīzāk - parasti tie necieš un cieš nevainīgie, kas vienkārši tur bijuši, kur nevajadzēja.
Tā pirms 4 gadiem aizgāja mana draudzene. Gandrīz četriem. Jauna, skaista meitene, maza jauka dēliņa mamma un sapņos par meitiņu Alisi. Tā pavisam dumji. Tikai iedeva auto cilvēkam, kuram nevajadzēja. Palaida pie stūres, pati apsēdās blakus. Un tad, pēc minūtēm desmit, viens līkums, ceļa zīme un viņas vairs nebija. Emīla mammas vairs nebija. Manas jaukās, smaidošās draudzenes vairs nebija.
Pēc kara visi grudri - teicām, lai nebrauc, auto neleca, visas zīmes bija uz to, ka nevajag braukt - bet neviens neturēja - tipiski - nelienam jau citam palīgā, neies jau mācīt, lieli cilvēki - pasarg Dies! Ka tikai pašam labi...
Atceros svētdienas rītu un sava tēva balsi telefonā - brauc mājup - viņas vairs nav. Un šoks - nav asaru - man sāp un nav asaru...Es nevarēju raudāt. Ne tad, kad g;aju pie zārka, lai atvadītos. ATceros tikai to - viņa izskatījās bezgala jauka un tikai aizmigusi. Nebija asaru arī tad, kad jau kapos, visi atvadījās un vēra zārku ciet. Nebija nekā - tikai bezgalīga sāpe. UN mazais puika, kurš meklēja mammu...Sāp joprojām, viņai tik daudz vēl vajadzēja izdarīt, paveikt. Puiku izaudzināt!
Kapēc tā notiek? Nav atbildes. Tas ir tik netaisni, tik nežēlīgi. Un tā notiek...Par katru clvēku, kurš aiziet jauns man sāp...ļoti sāp. Gribu pasargāt sevi un savus mīļos. Mani dažkārt sauc par bailīgu un zaķpastalu, kad atsakos no ekstrēmām lietām un darbībām. Bet es tikai gribu savu puiku izaudzināt...Es gribu dzīvot...


Pēc Jānu sindroms? Varbūt tās domas, jo tuvojās tā diena, kas izdzēsa viņu no Pasaules grāmatas, lai atstātu ierakstus mūsu atmiņās? Es nezinu...Varbūt statistika? Nav ne jausmas... Ir tikai skaidrs, ka dzīvība ir ļoti vārga. Un saudzējama...

Nebūs morāles par dzeršanu pie stūres. Būs tikai milzu vēlēšanās - sargiet sevi mīļie...un paldies par svētkiem, kas bija netipiski ļatviešu Jāņi - bez alkohola un trakulībām - jauki, sirsnīgi un mīļi...Paldies............