Es šonakt skumstu.
Es šonakt skumstu pēc jaunības.
Pēc naktīm ar silto vēju un triekšanos uz velo cauri Rīgai; pēc Sanktpēterburgas nolaistajām greznajām mājām ar to izvarotajām parādes durvīm; pēc sajūtas, ka tūlīt, tūlīt tai dumjajai, nesaprotošajai pasaulei izdosies pierādīt sevi, parādīt sevi, pacelties spārnos un būt divās, trijās, piecās vietās un dzīvēs vienlaicīgi.
Es skumstu pēc tropiskajām naktīm, guļot uz mugursomām starp autobusiem kaut kur tālu dienvidos.
Es skumstu pēc muļķīgajiem smaidiem, kad kāds pielaiž mani klāt; es skumstu pēc muļķīgā smaida, kad pielaižu kādu sev klāt. Pēc gultas kājgalī aizmiguša suņa ar nepatīkamu elpu un kaķa specifiskā aromāta, kad tas no rīta par varītēm lien blakus zem segas.
Es skumstu pēc mūzikas uz tumbām, pēc vienas dziesmas vairākas diennaktis pēc kārtas, pēc tā, ka dziesma spēj izraut dvēseli ar iekšu uz āru un izpurināt uz lieveņa kā tādu paklāju.
Es skumstu pēc sajūtas, kad sēžu lidostā uz grīdas, ļaudis kāpj iekšā manā reisā, bet es vēl baidos kustēties, jo austiņās skan tikko atsūtīta dziesma.
Es skumstu pēc sarunām visas nakts garumā; pēc pastaigām, kamēr kājas vairs neklausa, un aizmigšanas, kur esi pakritis.
Es skumstu būt nepazīts un neatpazīts, skumstu pēc visa sākšanas no jauna, skumstu pēc dzeršanas, nedomājot par sekām.
Es skumstu pēc laika, kad krogos vairs nedrīkstēja pīpēt, bet vēl drīkstēja dzert. Es skumstu pēc būšanas naivam un bailēm pašam no sevis, tā banālā iemesla dēļ, ka pats sevi vēl nepazinu.
Es skumstu pēc savstarpējas dziesmu sūtīšanas un klausīšanās.
Es skumstu pēc bezmērķīgas braukāšanās pa pilsētu un mērķtiecīgas triekšanās nakts vidū uz jūru.
Es skumstu par to, ka dzīvē nav reset pogas un nevaru to sākt no jauna, zinot to, ko zinu tagad.
Es skumstu par savas, citu un visa esības bezjēdzību.

Nu labi. Es neskumstu. Es vienkārši esmu pieaudzis. Un pieaugušajiem neklājas skumt.
Un tomēr.
Es skumstu.