Labās Skolas bērni. I.

Par daudziem dzīves ceļa nomali nogaršojušiem jauniešiem mēdz teikt – viņu izskoloja iela, ko citu gan varēja gaidīt. Nedomāju, ka atrastos daudz tādu, kas nebūtu pārsteigti, uzzinot, cik ļoti no šī paša ceļa tālu aizklīduši tie, no Labās Skolas.

Uz papīra, protams, mūsu Skola skaitījās tieši tāda pati, kā visas citas. Un tomēr, ja neskaita vienlīdz pelēkās telpas, no kuru ar zaļo grīdas krāsu klātajām sienām, tāpat kā daudzām citām Galvaspilsētas skolām, kas bija nevis no jauna celtas, bet atstātas vai nu vecajās telpās, vai ieviestas kādās buržuju muižu vai piļu gaiteņos, vēl vāji dvesa kādreizējā spozme, vismaz pērnā gadsimta pēdējās desmitgades sākumā nekā parasta šai skolā nebija gan.

Visu pirms tie bija skolotāji. Lielākoties mazrunīgi, ja sarunas tēma neskāra viņu pasniedzamo priekšmetu, bet ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu zināšanu par citām tēmām – tās viņus, pārsvarā, gluži vienkārši garlaikoja. Nopelniem bagāti, teju ikkatram kabinetā bija pa viena vai pat vairākām Valsts augstāko amatpersonu dāvātām pildspalvām, kas pienācās tikai par visaugstākajiem skolēnu sasniegumiem. Visi kā viens – stingri, nekādas atlaides saviem skolēniem nedeva. Jā, protams, bija arī mīluļi – tiem vienkārši ielika slikto atzīmi, bez pazemošanas visas klases priekšā. Ja gadījās nokavēt stundas sākumu, bija skaidrs – iesi pie tāfeles un no turienes neaiziesi, kamēr skolotājs nebūs atradis kaut ko, ko nezini, lai varētu ielikti vien apmierinošu atzīmi. Jā, jā, šodien tas skan neticami, bet tolaik pret šādu Sistēmu neviens – ne skolēni, ne vecāki, ne direktore – neiebilda un par to nesūdzējās. Jo visi zināja, ka tikai tāds bija Ceļš, kuru noejot līdz galam, tu, niecība bez nākotnes perspektīvas – bet, toties, ar tukšu pauri – kļuvi par Absolventu. Un tikai retais to negribēja.

Absolventi, savukārt, bija otrā neparastā ļaužu grupa šai skolā. Nē, nē – skolā viņi gan pārsvarā neuzturējās, lai gan apmeklēja to visai bieži, stāstot vecāko klašu skolēniem gan par saviem individuālajiem panākumiem, gan piedaloties dažādos pasākumos, gan vienkārši – būvējot savu tēlu, kā tagad teiktu. Bet nē, viņu klātbūtne bija daudz tuvāka, jo nebija iespējams ne ieslēgt Vakara Jaunumu pārraidi vai atšķirt avīzes, lai vismaz kādi pieci seši personāžu vārdi neizrādītos karājamies pie lielās Panākumu Sienas, uz kuras, uz mazām, mazām lapiņām bija praktiski visu to Absolventu vārdi un nodarbošanās, par kuriem bija pieejamas jel kādas ziņas. Direktori un direktrises, diplomāti un vēstnieces, menedžeri un vadītājas, deputāti un tā tālāk; Siena aizņēma teju visu Svētku Zāles galu, un nepatikšanas, ja kāds to iedomātos bojāt vai aizstiept kādu no lapiņām, pavisam noteikti draudēja lielākas, nekā nosaucot klases priekšā Direktori par muļķi. Nē, nē, Ivaru no Skolas par to neizmeta – patiesībā, neviens viņam neko pat nepārmeta, nejautāja. Vienīgi no apaļa teicamnieka astotajā klasē, pa nieka diviem gadiem Ivara atzīmes nokritās līdz līmenim, kurā neviena atzīme viņa liecībā nebija augstāka par trīs ballēm no piecām iespējamajām. Un, tai pat laikā, neviena arī nebija zemāka. Ar tādām atzīmēm viņš Skolu arī pabeidza. Kaut ko tālāk mācījās, strādāja kaut kādās finansēs, bet pie Absolventu sienas gan nenonāca. Kad Sienai pievienoja pērnā gada absolventus, Direktore vien nicīgi iesmējās – un šito viduvējību lai mēs liktu pie Sienas?! Ha, nebūs! – un ar to arī izgaisa ziņas par Ivara panākumiem. Dažus gadus vēlāk pienāca Grandķeza, jeb vietējo varas pārstāvju (daudzu Skolas solus deldējušu, starp citu) pieredzes trūkuma, tuvredzības un pārliekā optimisma vadīto lēmumu seku kolīzija ar daudz lielāka mēroga starptautiskiem notikumiem; finanšu iestāde, pārciešot grūtus laikus, atlaida lielāko daļu darbinieku, starp viņiem arī Ivaru. Pēc tam ziņas pazuda, bet šopavasar, braucot cauri grandioziem ceļa remontiem, likās, ka redzu tieši viņa stūraino žokli. Kāds strādnieks, šķiet, tik pat garš kā Ivars, kas savas klases fizkultūras stundās vienmēr stāvēja pirmais rindā, lēnām, taču noteiktām un ierastām kustībām līdzināja šķembas uz ceļa. Es nudien neesmu drošs, ka tas bija viņš, bet pārliecināties par to man nav īsti iespēju – ceļu remonta palīgstrādnieku uz Sienas tik tiešām nav…

Trešā neparastā grupa bija viņi – Skolēni. Tie bija laiki, kad par Skolēniem vēl rakstīja raksturojumus, pēc veco laiku inerces – ja kādreiz tos rakstīja, lai Partijai būtu ko parādīt, tagad – tāpat vien, pēc inerces, ja nu noder. Biezās, biezās mapēs krājās vienu vai divas, bet dažreiz – pat desmit un vairāk – lapas gari apraksti par jauniešiem, pusaudžiem. Tika skaitītas kļūdas, neapdomīgi izmestie vārdi. Ja Skolotājs sāka konfliktēt ar kādu no audzēkņiem, vispirms viņš devās pie Lietvedes lai lasītu šos raksturojumus. Es vienmēr esmu domājis – cik netaisnīgi, ka viena puse netraucēti ved šādu kartotēku, kas palīdz savstarpējos ķīviņos sist trāpīgāk. Piemēram, “Tavu mammu no Skolas izmeta, gan jau pašu izmetīs” – nebija taču reāli atcerēties katru lūzeru skuķi – bet ieraksts Ilzes lietā “māte, Marta, dzimusi 54. gadā, Galvaspilsētā. Skolas audzēkne no 68.-69. mācību gada līdz 69.-70. mācību gada pirmajam semestrim, atskaitīta.” deva lielisku iespēju radīt iespaidu, ka tas tomēr ir iespējams, pat ja skolotāja, kas šo piezīmi izteica, pati bija daudz jaunāka par augstāk minēto Martu un pavisam noteikti nevarēja būt bijusi viņas skolotāja. Bet nē, skolēniem šādu privilēģiju nebija. Skolēniem nācās vien sadzīvot ar šīm skolotāju izmestajām piezīmēm, kuras klasesbiedri nekavējās atgādināt vienmēr un visur.
Tad nu lūk. Raksturojumi par lielāko daļu Skolēnu sākās apbrīnojami līdzīgi – “augsti attīstīts intelekts un loģiskā domāšana”. Tālākās daļas, toties, bija apbrīnojami dažādas – no “noslēgts, starpbrīžos nemeklē kompāniju, viens pats nodarbojas klasē; bieži risina šaha problēmas” līdz “bravūrīgs, izrāda izteiktas līdera dotības, pulcē ap sevi domubiedrus. Konfliktsituācijas risina no spēka pozīcijām”. Arī par ģimenēm informācija bija ļoti dažāda – no “vecāki Skolas audzēkņi, zinātnieki; finansiālas palīdzības iespēju Skolai nav” līdz “tēvs nodarbojas ar uzņēmējdarbību, māte galvenā grāmatvede Bankā. Ģimene situēta, atsaucīga”.

Lieki teikt, ka bērniem pieaugot, tie testē šo pasauli sev apkārt. Testē robežas, meklē savu vietu tajā. Atrod to. Vai neatrod. Kā Viktors, kluss un noslēgts, ļoti kalsns puika, kurš vienmēr staigāja tumšā adītā džemperī, kas šķita vismaz divus izmērus par lielu, bet tai pat laikā elkoņi bija izdiluši caurspīdīgi. Viktors tikai šai gadā bija sācis mācības Skolā, bet īsi pirms Ziemassvētku brīvlaika vienā dienā Viktors uz skolu neatnāca. Neatnāca arī pēc brīvlaika beigām, neatnāca vēl pēc nedēļas un divām. Bet mēnesi vēlāk Viktora klasē Vēstures stundā Skolotāja ieveda kādu maza auguma sievieti tumšās drēbēs, kas, šķita, ļoti nervozēja un rokās žņaudzīja mazu, baltu kabatlakatiņu. Arī skolotāja izskatījās manāmi satraukta.
- “Es… es esmu Viktora mamma, Ludmila Ivanovna” – ar jūtamu akcentu trīcošajā balsī iesāka sieviete.
- “Paldies… paldies jums… Viktors… Viktors, viņš vienmēr tik labi… labi par jums. Priecājās, ka sadraudzējies, stāstīja, cik visi jūs gudri… Viņš jau ļoti gribēja… pie jums. Teica, esot garlaicīgi. Skolotāji jau, viņi ar tiem sliktajiem, Viktors visu saprata, vieni piecinieki, bet bija garlaicīgi, un tie viņa klasesbiedri, tie viņu arī droši vien tur ievilka… Nē, es nevaru, piedodiet…” – sievietes balss aizlūza, viņa ievilka elpu vēlreiz.
- “Lūdzu, jūs… man jāiet” – viņa nobēra skolotājas virzienā un savādiem soļiem – vienlaikus noteiktiem, ātriem, bet tik ļoti nestabiliem, ka likās, viņa tūdaļ nokritīs – teju izskrēja no klases.
Visa klases uzmanība nu bija pievērsta Skolotājai. Skolotāja stāvēja, nodurtu galvu un likās, ko meklēja klases žurnālā. Līdz beidzot, skatiens apstājās. Skolotāja ievilka elpu.

- “Viktora vairs nav. Viktoru aizvakar atrada vienā no pamestajām mājām. Acīmredzot, bija staigājis tur apkārt un iekritis lifta šahtā. Bēres ceturtdien, no klases diviem būtu jāatbrauc man līdzi, Olga, Mārtiņ, ceru, uz jums var paļauties. Ja grib vēl kāds, līdz dienas beigām piesakieties.”
Skolotāja beidzot bija pacēlusi galvu un skatījās klasē. Tas bija savāds skatiens – it kā pāri galvām, tukšumā, bet vienlaikus, katrs no divdesmit diviem klases skolēniem varēja apzvērēt, ka Skolotāja skatās acīs tieši viņam.
Klase skatījās pretim līdzīgu skatienu – visu acis bija pievērstas Skolotājai, bet skatieni bija tukši. Divi tukšumi satikās un klasē valdīja pilnīgs klusums. Tā bija pirmā un vienīgā tāda reize, kad gan klase, gan Skolotāja skatoties viens otram virsū, neredzēja neko.
Klusums ilga gandrīz precīzi minūti.
- “Šodienas tēma – Romas impērijas krīze. Divpadsmitā nodaļa grāmatā. Mūsu ēras trešajā gadsimtā Romas impērijā nomainījās trīsdesmit divi imperatori…”