Es gribu tikai pajautāt kā tev iet, bet baidos ko citi var padomāt.
Es redzu lokus zem tavām acīm, tas uztrauc, bet nevar jau teikt. Pie visa klāt vēl sāksi pārdzīvot par izskatu.
Es iesāku rakstīt ziņu, bet nodzēšu. Ja negribu, lai ziņa liek justies vainīgai par to, ka neiet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka iet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka, iespējams, no malas var redzēt, ka jāpajautā, kā jūties... Tad atliek pajautāt vien bezpersonisko "kā iet?". Un es negribu, lai tas liek justies bezpersoniski vai vainīgai par to, ka nav spēka atbildēt.
Tu, iespējams, sauc pēc palīdzības, bet es nedrīkstu atbildēt, jo nedrīkst tev likt justies, kā saucot pēc palīdzības.
Tu slīksti, bet es skatos, jo glābt un palīdzēt liktu justies tev vainīgai par to, ka nepeldi gana labi, lai neslīktu.
Mūsu iekļaujošā komunikācija mūs atrauj un šķeļ. Mēs iekļaujam tos, kas neplāno iekļaut mūs. Ja gribam viņus iekļaut, mums nāksies viņus pakļaut. Pretrunu pretruna pretrunai galā, vai mēs spēsim uzaudzēt biezu ādu vai tā arī pazudīsim vēstures mēslainē, kā ne reizi vien mums līdzīgie ir zuduši? Vai mēs ar tevi jebkad vēl runāsim par būtisko, uzdrīkstoties viens otru aizvainot un atzīt savas bailes, kompleksus un sāpes?
Mēs runājam par Pastardienu kā punktu uz laika nogriežņa, bet patiesībā jau tas ir spektrs uz laika stara; visa mūsu esība ir nolemta tās rašanās brīdī un pat pirms, kā indivīdam, tā sugai un sistēmai. Zem akmeņa ūdens netekot, mācīja senči, bet oh, tek gan, un kā vēl! Vai tad senči to nezināja? Vai tomēr izvēlējās "nezināt"? Un, ielāgo, tas ir laika stars, ne nogrieznis. Tam ir sākums, bet beigu nav un nebūs; beigas ir man un tev, ne laikam vai staram. Mēs esam strīpiņas, ar zīmuli vilktas kā stenderē, kuru nākamie īrnieki pārkrāso un aizmirst. Un mēs paliekam tur, starp divām kārtām eļļas krāsas. Vai varbūt ar celtniecības fēnu uzkarsēti, nokasīti čumurā un izmesti gružos. Kas to lai zina. Mēs pārstājām eksistēt jau brīdī, kad mūs tur uzvilka. Mums vienalga. Laikam.

Sirdsapziņa ir tā balss tevī, kas jautā. Kas trijos naktī uzdod jautājumus, uz kuriem negribi atbildēt. Jo atbildēt nozīmētu atzīt. Tu dzer un lieto, lai sirdsapziņu apklusinātu, un tā apklust. Kā vecāks, kad vairs nav spēka ne kliegt, ne lūgties, ne sist. Kā vecāks, kas skatās tukšām acīm tevī kā melnajā caurumā. Kā visu vilšanos vilšanās tu jūties un esi. Un ar savu melnā cauruma gravitāciju tāds top arī vecāks. Jūs divas vilšanās riņķojat viena ap otru, līdz jūsu aizvienaugošās masas saskaras un eksplozijā parauj līdzi visu pārējo un turpina rotēt šai galaktikā, citus melnos caurumus meklējot un aprijot. No maza, tīra bērniņa pirmajā autiņā līdz melnam, toksiskam, nolādētam un neglābjamam tu nonāc ātri, mērķtiecīgi. Šķiet, ka visa tava esība uz to būvēta, tu pievelc vilšanos un ar vilšanos pievelc vēl vilšanos. Tu izvairies to, kuriem vienalga. Tu izvairies to, kuri grib pajautāt, kā tev iet.

Vai tas nozīmē, ka nejautājot un izolējoties mēs glābjam paši sevi? Vai vientulība ir atbilde cilvēces iznīcībai? Vienīgā pretinde?

Es pieglaužos tev tuvāk un noskūpstu plecu. Klusums ir mūsu balss. Distance mūsu tuvība.