Es ceru, ka kādreiz man svingeru klubs būs.
Kad pasaule šī būs beigusies, bet jauna vēl nebūs paspējusi sākties, mēs meklēsim vietu, kur kalpot brīvībai no kalpības.
Katoļu baznīcas altāra zēnu murgu vietā mēs brīvi būsim. Mēs dejosim un skurbsim, mīlēsim un ļausimies, uz greznajām marora grīdām, zem bībeļu sižetiem apglezotajām velvēm. Tik patiesi, tik dabiski, it kā nekas mūs neturētu vietās. Mēs skriesim, mēs smiesim, visiem viesiem vīnu liesim, līdz nespēkā kritīsim, pirms vēl gulēt iesim.
Un ausīs jauna diena, un ausīs jauna saule, un taps jauna pasaule. Bez mums, bet ar atmiņām par mums. Par dievu dzīrēm pirmssākumā, par kritušajiem un drosmīgajiem. Par eņģeļiem un meņģeļiem, un ļaudis nāks, un pielūgt sākts, un tas aizies atkal spirālē, kur naids būs galvenais mīlestības apliecinājums, kur dzīvības vārdā nāve skries.
...vai tu esi redzējis brīdi, pirms sprādziena? Ar miljonskadriemsekundē filmētu, vienalga, granātas vai atombumbas, brīdi, pirms. Kad reakcija jau ir notikusi, kad triecienvilnis vēl nav izlauzes, bet apturēt to nav iespējams. Vai lode, kad ielido olā, vai apelsīnā. Esi redzējis? Vienalga, no kāda materiāla struktūra, tā piepūšas, izplešas, turoties pretī neapturamajam spēkam, cik vien tai dots, pirms ļaut vaļu haosam, ugunij, liesmām, kliedzieniem, kas beigu beigās norimst klusumā. Un tikai kaut kur tālumā pulkstens tikšķ, skaitot laiku no jauna, no jauna.
Mēs esam tai punktā. Apturēt vairs nevar neko. Viss kustas tik ātri un tik lēni reizē, viss ir uzpūties pie maksimuma, tas vilnis nāk, un būs skaļi, karsti, asiņaini, sāpīgi. Tad klusums. Un tad, ja paveiksies, vai varbūt arī, ja nepaveiksies, mēs iesim, meklēt to jau vairs nevienam nevajadzīgo baznīcu, kurā ļauties priekiem zem liekulības tūkstošgadi pieredzējušo fresku valgajām acīm; kad laikam nebūs nozīmes un telpa būsim mēs paši. Brīvība dos mums varu, nāve - mūžīgo dzīvību, bet dzīvības lāsts garantēs nāvi. Mēs esam pašsavijusies pašnolieguma spirāle, kur beigas ir sākums, laiks izplešas un telpa skrien, pirms sakoncetrējas vienā punktā, iestājas tumsa, pauze un laiks jaunam sākumam.
Man sāpēs, bet es negribu, ka man sāp. Es zinu to sajūtu, kad būšu palicis es, bet neviens ko pazīstu. Tās būs sāpes un vienaldzība reizē, jo jēga būs zudusi ne tik vien līdz ar viņiem, kā arī ar manu nolemtību.
Saritināties kamolā un aizmigt, zem izdegušajām debesīm, un sapņot par pasauli, kurā trīs stundu brauciena attālumā nevar nonākt ļaunuma un tumsas valstībā. Par pasauli, kurā ļaunumu izdedzina no katra kontinenta, valsts, apgabala, pilsētas, ciema, sādžas, mājas un istabas. Kurā ļaunumu jāuzveic ar lielāku ļaunumu, lai vismaz kaut kur būtu iespēja rasties labajam.

Vsstulbāk pokeru ir spēlēt pie galda, kurā ir vairāki stulbeņi, kas uzliek likmi ar blefu, un tad nevar apstāties. Jo 100 punkti, tai reizē, kad ar pāri iesi viņem līdzi, riverā atnāks kaut kāds sūds, un viņiem saies. Tāpat šai karā. Sakostiem zobiem tie mēsli liek likmes, tu zini, ka viņu roka ir tukša, un nedrīkst apstāties, bet čipi sarūk un kārtis nāk jaunas.

Norepo šito, ai dēr ju.