mana dienasgrāmata

man vienkāši trūkst vārdu, lai to aprakstītu. 4 akordeonisti, 4 vijoles, čells, kontrabass un klavieres man "norāva jumtu" jau ar pirmo kompozīciju. it kā tango, bet ļoti, ļoti moderns tango. salauzts mazos sīkos gabaliņos un pēc tam salasīts atpakaļ. it kā jau Astors Piazzolla tiek uzskatīts par tango modernizatoru un avangardu, bet salīdzinājumā ar OT de FF viņš ir bērns un riktīgs oldskūls. OTFF uz skatuves ārdās, plēš akordeonus un galu galā izraisa brīnumjauku muzikālo baudījumu. internacionālā publika (1/2 argentīniešu, bet bija arī urugvajieši, čīlieši, kolumbieši, brazīļi, estadounidensi, spāņi, vismaz 1 francūziete un visticamāk, ka tikai 1 latvietis) "lauza krēslus", kliedza "bravo" un aplaudēja. argentīnieši arī dziedāja līdzi, kad pārtraukumā 2 puiši no orķestra laida vaļā kaut kādu droši vien jau argentīniešu tangopopsu uz klavierēm četrrocīgi. šķiet, ka šo pieredzi vajadzēs atkārtot. me encantó.

ieskatam

lúk, svétdien man bija daudz jaukáks piedzívojums par laikmetígo argentínieshu deju. biju aizgájis uz peñu - La Peña del Colorado. peña ir iestádíjums, kurá servé tradicionálu argentínieshu virtuvi - no visiem Argentínas regjioniem - un kur koncerté folkloras un tango criollo dziedátáji. tad, lúk, svétdien koncertéja Hernán Lucero (tipa tango criollo), kursh gan nav sevishkji ievérojams (pat spáñu wikipedia viñam nav veltíts ne pushplésts várds), bet dziedája visnotalj patíkami, ieskatu viña dziedájumá var gút sheit. jáatzíst, ka lirika bija visnotalj vienveidíga, izteikti dominéja várdi un frázes - sueño, solo una cosa, muerte, ojos negros, siempre ahora, olvidar, ultima noche, paloma blanca, alegre carneval, hermoso, dulce voz, mi corazon (sapnis, tikai viena lieta, náve, melnas acis, vienmér tagad, aizmirst, pédéjá nakts, baltá dúja, jautrs karneváls, dailjsh, salda balss, mana sirds). tomér, neskatoties uz to, bija izklaidéjoshi un jauki.

un édu es neaizmirstamu édienu no Mendozas regjiona - tomaticán, kas bija mikslis no svaigiem tomátiem, zhávétiem tomátiem, piená mércétiem apceptiem maizes gabaliñiem, jélám olám, sípoliem, galjas gabaliñiem, siera. muy nutrivo u sano, ká to slavéja édienkarte.

pilnīgi nereāla sajūta - braucu pa Londonu autobusa otrajā stāvā, veros pa logu jau agri darbīgajos ļaudīs un steidzīgajās mašīnās un austiņās man skan Gobziņa aka, aka par trakajiem purva āžiem un zivīm...

Rudolph the Red-Nosed Reindeer
Had a very shiny nose
And if you ever saw it
You would even say it glows

All of the other reindeer
Used to laugh and call him names
They never let poor Rudolph
Join in any reindeer games

Then one foggy Christmas Eve
Santa came to say
"Rudolph, with your nose so bright,
Won't you guide my sleigh tonight?"

Then all the reindeer loved him
As they shouted out with glee:
Rudolph the Red-Nosed Reindeer,
You'll go down in history!

Košragā šonakt sienāži tā sisina, ka šķiet, ka tas ir nevis tepat aiz loga, bet gan manā galvā, iekšā. bet, kad iet gulēt, nemaz netraucē - drīzāk kā šūpuļdziesma darbojas. tad jau ar labu nakti droši vien...

tas bija vētraini - ceturtdienas sammertaimā uzstājās Arcos de Buenos Aires Tango Show no Spānijas atskaņojot un arī izdejojot tango no tā pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. mūziķi, atšķirībā no blēdīgajiem frančiem, spēlēja ar iedvesmu un pilnu atdevi, pilnīgi aizraujot visu publiku. sevišķi kolorīts bija kontrabasists, kurš ņēmās ar savu kontrabasu gandrīz kā ar mīļoto sievieti - glāstīja, maigi rāva aiz stīgām un ugunīgi spēlēja ar lociņu.

vērojot dejotājus, atcerējos, kā pirms daudziem gadiem pats gāju deju kursos. tango pamatsoļus, pie tam tikai dažus, sāka mācīt tikai 2.kursā, bet reāli dejot sāka mācīt tikai 3.kursā, meistarību, vismaz tādu kā ceturtdien uz skatuves rādīja, nesasniedza neviens (šķiet, ka arī ne wowow un biezpientaure, kuri arī tai pašā laikā apmeklēja tos pašus kursus).

tango vēsture sniedza iedvesmu mūzikas kačāšanā, nu jau straujā upē lejuplādējas tango vairumā...

Man šodien 18 gadu,
Pie manis nāks daudz draugu, radu,
Tie ziediem, veltēm mani sveiks,
Daudz mīļu vēlējumu teiks.

šodien sagribējās kaut ko tādu gaišu, skaistu, naivu paklausīties un izvilku no CD kolekcijas 60-to gadu dziemu izlasi. patiesi uzmundrināja. kaut gan par nostaļģiju to laikam saukt nevietā, jo 60.tajos manis vēl nemaz nebija. vai arī tā drīzāk ir nostaļģija pēc laika, kad man pašam vēl bija 18 gadu un visas durvis vaļā...

p.s. politnekorekta ideja: Margaritai Vilcānei droši vien jau toreiz bija vairāk kā 18 gadu. bet dzied vēl šobaltdien. savukārt es jau tagad vairs neprogrammēju, kaut arī līdz Vilcānes vecumam vēl kādu brīdi jāpaaugas...

šodien sammertaims sagādāja vilšanos... konkrēti ansambļa Bratsch koncerts, kurš tika reklamēts kā "Džeza mūzikas koncerts" ar piebildi, ka "Ansambļa koncerti ir allaž spoži, ārkārtīgi emocionāli un tehniski nevainojami". well...

uz skatuves bija pieci nedaudz viltīga paskata paveci francūži (vai Francijas čigāni), kuru izpildījumam absolūti pietrūka šarma un dinamikas, viņi it kā jau spēlēja "čigānu, rumāņu, ebreju, grieķu, ungāru, krievu un arābu mūziku", bet mūzika šķita nedzīva, lai arī dažādu tautu ietekmē, tomēr visnotaļ vienveidīga, bez katras individuālās etniskās dzirksts. jā, iespējams, tehniski precīzi, bet bez dvēseles. koncerta otro daļu pavadījām kafejnīcā pie viskija glāzes un tādā settingā Bratsch bija daudz labāk panesami. Kā starpbrīdī izteicās divas šarmantas pie mūsu galdiņa piesēdušās pusmūža (ap 60?) sievietes: "kad mēs bijām Ungārijā, tieši šādu mūziku spēlēja krogā, tikai nedaudz dzīvelīgāk".

un ar džezu šai mūzikai arī nebija pilnīgi nekāda sakara - tik vien kā nosaukums programmiņā "džeza ansamblis". pēc stila tas bija kaut kas līdzīgs sliktas kvalitātes Bregovičam.

atgriezos mājās un noklausījos Gorana Bregoviča kāzu un bēru dziesmu disku un sapratu, ka šajā žanrā Bregovičs ir ģēnijs. bet Bratsch pavisam noteikti nav.

biju aizgājis uz festivāla Summertime atklāšanas koncertu. sākumā Galante nodziedāja dažas dziesmas un operu ārijas - visnotaļ jauki. pēc tam sekoja festivāla organizatoru savstarpējā suņa astes celšana - vajadzīgi, neizbēgami un garlaicīgi (iesaistot, kā man blakussēdētājs teica, pat slaveno "noziedzinieci Aizstrautu").

un tad pats galvenais - Sibeliusa 2.simfonija un Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri. Sibeliusa simfonija atstāja iespaidu kā "simfonija parastā" - mūzikā dzirdam dabas spēku - jūra, mežs un priedes šalc, zibens sper un pērkons dārd, kā jau Somijā, kaut kur fonā klusi lavās troļļi. tā-ta-ta-ta-tā-tā-tā, tū-tu-tu-tū-bums-bums-bums, ā-ā-ā-ā... un simfonijai jau beigas - lielāku iespaidu par pašu mūziku atstāja diriģents Nelsons, kurš bija ārkārtīgi enerģisks atbilstoši savam vecumam (jaunumam? - 26) - diriģēja orķestri plašiem vēzieniem minoties ar maigiem mājieniem, brīžiem pat palecoties uz vienas kājas - patika gan publikai, gan pašam orķestrim.

bet vakara nagla, manuprāt, bija Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri - orķestris un Nelsons ārdījās, kā jau iepriekš rakstīts, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar absolūti ārprātīgo (starpbrīdī dzirdēju, ka daži pat teica - psihodelisko) Šostakoviča mūziku - tas nav nekāds tur Sibeliuss ;-). un čellists Miša Maiskis - brīžiem likās, ka viņš čellu saplosīs gabalos, neganti vicinot savus kuplos matus, pat brīžos, kad nespēlēja, viņš pats locījās līdzi visa orķestra ritmam. pasakaini, varbūt jāiestājas Šostakoviča fanu klubā?