vasaras laiks
biju aizgājis uz festivāla Summertime atklāšanas koncertu. sākumā Galante nodziedāja dažas dziesmas un operu ārijas - visnotaļ jauki. pēc tam sekoja festivāla organizatoru savstarpējā suņa astes celšana - vajadzīgi, neizbēgami un garlaicīgi (iesaistot, kā man blakussēdētājs teica, pat slaveno "noziedzinieci Aizstrautu").

un tad pats galvenais - Sibeliusa 2.simfonija un Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri. Sibeliusa simfonija atstāja iespaidu kā "simfonija parastā" - mūzikā dzirdam dabas spēku - jūra, mežs un priedes šalc, zibens sper un pērkons dārd, kā jau Somijā, kaut kur fonā klusi lavās troļļi. tā-ta-ta-ta-tā-tā-tā, tū-tu-tu-tū-bums-bums-bums, ā-ā-ā-ā... un simfonijai jau beigas - lielāku iespaidu par pašu mūziku atstāja diriģents Nelsons, kurš bija ārkārtīgi enerģisks atbilstoši savam vecumam (jaunumam? - 26) - diriģēja orķestri plašiem vēzieniem minoties ar maigiem mājieniem, brīžiem pat palecoties uz vienas kājas - patika gan publikai, gan pašam orķestrim.

bet vakara nagla, manuprāt, bija Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri - orķestris un Nelsons ārdījās, kā jau iepriekš rakstīts, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar absolūti ārprātīgo (starpbrīdī dzirdēju, ka daži pat teica - psihodelisko) Šostakoviča mūziku - tas nav nekāds tur Sibeliuss ;-). un čellists Miša Maiskis - brīžiem likās, ka viņš čellu saplosīs gabalos, neganti vicinot savus kuplos matus, pat brīžos, kad nespēlēja, viņš pats locījās līdzi visa orķestra ritmam. pasakaini, varbūt jāiestājas Šostakoviča fanu klubā?