jūra
biju sanīcis un ļoti, ļoti gribēju uz jūru. tagad esmu šeit, pie jūras, un jūras klātbūtne un šalkas ienes savādu mieru manī. un man iešāvās prātā, ka, kopš pirms divarpus gadiem sākās mans atzombēšanās process, man arvien vairāk un vairāk atgriežas atmiņas par senseniem notikumiem, kurus es gadiem nebiju atcerējies.

kā šis atgadījums ar jūru.

jūra man ir vitāli nepieciešama. ja es kādreiz aizpārcelšos no Buenosairesas, tad viens no iemesliem būs jūras trūkums šai pilsētā, gandrīz jebkura veida horizonta trūkums šai pilsētā, kuras pilsētainavu raksturo ielas ar drastiski dažāda augstuma celtnēm, kā aizvēsturiska veča zobu līnija. bez horizonta.

viena no manām pašām agrākajām bērnības atmiņām ir, kā es pirmo reizi ieraudzīju jūru. man varēja būt kādi 3 gadi. māmiņa mani bija pirmo reizi atvedusi uz Jūrmalu un mēs gājām no vilciena jūras virzienā. es biju maziņš, un kāpas bija ļoti augstas, pat pa koka dēlīšiem kāpās izlikto laipu bija grūti kāpt augšup. un, kā jau jūs zināt, Latvijā pie horizonta debesis ir gandrīz tādā pašā krāsā kā jūra, un, pat pazīstot jūru, tu dažkārt nesaproti, kur tieši ir horizonts, kur beidzas debesis un kur jūra sākas. kad tev ir 3 gadi un tu ne reizi vēl neesi redzējis jūru, saprast šo atšķirību ir neiespējami.

tā mēs gājām un gājām pāri kāpai un es visu laiku vaicāju māmiņai: "vai es jau redzu jūru? vai tās vēl aizvien ir tikai debesis?" māmiņa tai laikā bija stipri garāka par mani, viņai vajadzēja pietupties, lai būtu manā augumā. un pirmajā reizē viņa atbildēja: "nē, tu vēl neredzi jūru, tikai es to varu redzēt, jo esmu garāka par tevi". un tā mēs turpinājām iet pāri kāpai, manās atmiņās šis gājiens ir izstiepies vareni garš, droši vien garāks nekā tas bija patiesībā. un tad es beidzot ieraudzīju jūru. un viss, no tās reizes es vairāk neatceros neko.

es pieļauju, ka pat no tā, kas man ir palicis prātā, kāda puse ir pēcāka racionāla prāta konstrukcija, lai izveidotu loģisku, daudz maz pilnīgu stāstu, bet viss atgadījums nevarētu būt pilnībā izdomāts vai vecāku atstāstīts, jo tādas spēcīgas emocijas, kuras mani saista ar jūru, nevarētu būt radušās atstāstīta gadījuma rezultātā. un es vēl aizvien jūtos dīvainā veidā saistīts ar šo notikumu - tā gaidu un atkalredzēšanās, un līksmības sajūta, kas mani pārņem katru reizi ieraugot jūru, jo sevišķi pēc ilgākas neredzēšanās, man šķiet, tā nāk no tā laika. sajūtas, kas 35 gadu laikā tikpat kā nav mainījušās. un varbūt tieši tādēļ es nevaru dzīvot bez jūras... bez horizonta.