Es nemaz nekur neesmu pazudusi. Esmu tikai pārāk aizņemta izbaudot brīvās dienas, lai man būtu laiks par tām rakstīt. Bet ir par ko rakstīt. Par fantastiskajām divām dienām Berlīnē, par 18 stundu ilgo braucienu no Berlīnes caur Poliju un Lietuvu uz Rīgu. Par visu to, ko jau esmu paguvusi izbaudīt te, mājās, un par to, ko vēl tikai plānoju darīt.

Rītdiena arī solās būt tikpat fantastiski karsta un interesanta. Tikai neaizgulēties...

Vēl viena nodarbība rīt, un tad būs pārtraukums no sporta. Kaut gan nē... Ar mīļoto plānojam skriet no rītiem (ja spēšu pierunāt), un jogas matracis man būs līdzi, un dziesmu kaudze ir saglabāta datorā. Tad jau varēs mājās palēkāt, ja spēšu saņemties un ja būs laiks.

Nākamnedēļ jau Rīga. Parīt Berlīne, pirmdien Varšava un varbūt jau otrdienas rītā būs Rīga. Aiz emociju pārpilnības esmu gatavai lēkāt. Tik sen neredzēti, nesamīļoti. Veselu mēnesi dzīvošos ar viņiem, lai atkal pusgadu var izturēt te. Ja ne ilgāk... Jo šogad Ziemassvētkus jāsvin ar mīļotā ģimeni, lai gan viņš pats piekrīt, ka ar manējiem ir sirsnīgāk. Nabadzīgāk, bet daudz, daudz sirsnīgāk.

Man ir fantastiski vecāki, un mums ir vislabākās attiecības, kādas es vien varu vēlēties. Atceros, pusaudzes gados es katru dienu strīdējos ar tēvu, runāju pretim mātei, bet tagad saprotu, ka viņiem bija taisnība un man nē. Ka man vajadzēja būt tai piekāpīgajai un respektēt viņus. Bet dzīves gudrība nāk ar laiku, un man patiess prieks par savu vecāku pacietību, izdzīvojot tos gadus, kamēr es nomierinājos un sapratu. Sapratu, ka nav nekā tuvāka par ģimeni. Pat tad, ja viņi ir tālu, tālu prom.

Visam vienmēr pienāk gals, vienmēr ir kaut kas pēdējais...

Šodien uzrakstīju PĒDĒJO eksāmenu!!!! Palicis tikai maģistra darbs!

Man ir tik fantastiski forša māsa! Nesen viņa mani pārsteidza, paziņojot, ka ir nopirkusi biļetes uz Muse. Jeeej! Roskildes vietā būs Saulkrasti ar draugiem, kurus ilgi neesmu satikusi. Tagad tikai jāklausās Muse dziesmas un jāgaida.

Beidzot saņēmu mazo kartiņu, kas man ļauj legāli stūrēt visās citās valstīs, ne tikai Dānijā.

Nez, cik daudziem latviešiem ir Dānijā iegūta autovadītāja apliecība?

Joprojām nomodā. Gaidu zvanu. Šonakt ir mīļotā kārta izklaidēties ar draugiem, kamēr es palieku mājās un gaidu. Mana kārta būt par iereibušās otrās pusītes šoferi. Tāpēc mēģinu atrast izklaides, lai neaizmigtu. Čatoju, mācos, klausos mūziku. Bet acis pamazām krīt ciet...

Nesen no draudzenes dabūju Rīgas Sargu dvd-disku, kuru viņa mistiskā veidā bija atradusi vietējā lielveikalā. Ar dāņu subtitriem, protams. Līdz šim biju dzirdējusi pozitīvas atsauksmes, arī viņa bija sajūsmā. Tāpēc kopā ar mīļoto nolemām veltīt divas mūsu piektdienas vakara stundas, lai noskatītos šo Latvijas kinematogrāfijas pērli. Godīgi? Tikai tās nelielās devas patriotisma dēļ, kas manī vel mājo, es spēju noskatīties šo savārstījumu līdz galam, spīdzinot arī manu mīļoto, kurš tikai aiz pieklājības to klusējot noskatījās līdz galam, pa vidu gan ieslēdzot televizoru, kamēr es taisīju sev tēju. Tik garlaicīgs sižets un pliekana aktierspēle sen nav redzēta. Jūtams tas, ka vēlas sekot Holivudas paraugam grāvēju ražošana, bet līdzekļu un pieredzes trūkums neļauj pat puslīdz labu filmu uztaisīt. Turklāt ir skumji, ka paši latvieši sagroza savu vēsturi, lai tikai padarītu sizētu "interesantāku". Iešu iedzert nedaudz vīna, lai noskalotu šo vilšanās garšu...


UPD. Viena pozitīva lieta gan ir - pat ar savām švakajām Latvijas vēstures zināšanām es pamanīju dažas neprecizitātes (vai arī tā man šķiet), tāpēc nolēmu, ka šī vēstures nodaļa man būs cītīgi jāpārlasa.

Tik ļoti pārgurusi. Ap pusdienlaiku izlēmām, ka nevēlamies pavadīt visu dienu mājās, tāpēc saposāmies braucienam uz centru, lai pastaigātu pa veikaliem, kas reiz mēnesī ir atvērti arī svētdienā. Jau ceļā uz centru mīļotajam radās ideja doties uz Vāciju. Līdz pilsētas centram tā arī netikām, toties iztērējām paprāvu summu pierobežas veikalos Padborgā. Nopirktām astoņas kastes alus, vīnu un pāris pudeles stiprāku dzērienu. Kāpēc Vācijā? Paskaidrojums: Dānijā alkohols ir ļoti dārgs, tāpēc daudzi brauc iepirkties uz Vāciju. Vācieši jau arī nav dumji - gar robežu ir atvērti n-tie veikali, kur visu pārdod gandrīz vai kravām. Pudeli alus tur nenopirkt, viss tikai kastēs. Tāpat arī vīns, limonādes un konfektes.

Man šis brauciens bija liels treniņš. 350 km pa šoseju, traucoties ar atļautajiem 110-130 km/h un reizēm pat 140, kad bija jāapdzen kādi lēnāki braucēji. Jāatzīst gan, ka pašlaik man vairāk patīk būt pasažierim un atpūsties visa ceļa garumā, nevis stresot, ka atkal kāds idiots pēkšņi izspraucas priekšā vai arī brauc pārāk tuvu. Varbūt ar laiku uzradīsies tā sajūsma par ātrumu, bet pagaidām tas viss ir pārāk nogurdinoši.

Noslēgumam - stūrītis tai krodziņā, kurā mēs vakar vakariņojām. Ēdiens ne pārāk, bet apkārtne ļoti skaista.

To laikam var uzskatīt par komplimentu, ja vīrietis pajautā, vai man nav kāda man līdzīga draudzene, ar kuru viņš varētu iepazīties (jā, jā, latviešu puiši svešumā tuvu izmisumam; dānietes tomēr nav tas pats, kas kārtīga latviešu zeltene).

Noskaņojums fantastisks un, par spīti divām deju stundām, nenormāls enerģijas pieplūdums. Un ir tiiik silti! Staigāju, ģērbusies vienā bikini, un ķircinu mīļoti. Man sen pietrūka šīs nelielās bērnišķības devas manī. Tā visu padara daudz mīļāku un skaistāku. Varbūt pie vainas ir tas, ka pēdejās dienās esmu atsākusi klausīties deju mūziku. Šodien mazajais izlasei pievienoju vēl divas dziesmas, kas bieži skan deju nodarbībās - Safri Duo "Played-A-Live" (super ritmisks dāņu bungu duets) un Sergio Perez & Juan Magan "Merenguito (Ibiza mix 2008).

Pašlaik dziesmas krājas kaudzītē, pirms atvaļinājuma sarakstīšu tās diskos, lai varam ilgajā ceļā uz Rīgu klausīties. Berlīnē mani jau gaida, jāizlemj, vai rezervēt viesnīcu Varšavā. Un tad beidzot mēnesis Latvijā.

Laikam Koelju ir nedaudz taisnība. Manā gadījumā gan visa pasaule nesadevās rokām, bet es patiešām ticu, ka man šodien uzsmaidīja veiksme to dažu mīļo cilvēku ticības un labo domu dēļ. No šodienas man ir tiesības. Braukšanu šodien noliku knapi, knapi. Manuprāt, tieši to jauko domu dēļ. Mans mazais prieks. Tiesības un mani mīļie cilvēciņi.

Un tā - 72 stundu murgs ir sācies. Pēc stundas man pievienosies mani grupas biedri, un varēsim nākamās trīs dienas veltīt kaut kam, kas saucas fixed income and derivative securities. Īsāk sakot, daudz programmēšanas. Cool!

Galva plīst pušu, it īpaši, ka pieliecos. Šajā siltajā laikā protams esmu pamanījusies saaukstēties. Tagad, tā vietā, lai baudītu vakaru, klausoties attālajās pilsētas skaņās un dzeguzes kūkošanā, iešu pagatavot sev kumelīšu tēju un paelpošu tvaikus. Varbūt tas palīdzēs...


Izskatās, ka esam iedvesmojuši kaimiņus. Viņi arī ir izrakuši puķes savā dārzā un, šķiet, stādīs jaunas.


Par spīti sāpošajai glvai un diviem eksāmeniem, kas protams iekrīt vienā dienā, šodiena bija visnotaļ jauka. Lauku miers ar pastaigu cīruļu apvīterotā rapšu laukā.

Rīts kā pasakā. Zila debess un spoža saule. Čivina putniņi, smaržo pēc svaigi pļautas zāles. Ēnā vēl vēsi, bet saulīte jau svilina. Minos uz darbu un priecājos, par to, ka man ir ritenis, ka man nav jānīkst mašīnā un es varu izbaudīt šo rītu. Un tad pēkšņi - bums un pššššš. Skumjākā skaņa manā perfektajā rītā - velosipēda pēdējā nopūta. Lūkojoties pēc kārtējā idiota, kurš varētu nepamanīt mani, mazo riteņbraucēju (vakar viens nepamanīja, knapi izvairījos no izsmērēšanas pa motora pārsega), pati nepamanu palielu akmeni uz ceļa. Bum! Pšššš! Mīļotajam tagad garantēta izklaide nedēļas nogalē - priekšējā riteņa lāpīšana.

Neliels pozitīvisms - atpakaļceļā stumjot riteni, varēju divtik ilgi baudīt nu jau fantastiski silto dienas vidu.

Zied ievas, un ir vēsi. Ļoti vēsi. Tāpēc es, ieritinājusies mīļotajam blakus, dzeru siltu jasmīnu tēju un ēdu šokolādi.

Par spīti aukstumam biju dārzniecībā, nopirku sev vairākus stādus un pāris stundas pavadīju savā mazajā dārziņā, to visu iestādot. Šovasar manā dārzā ziedēs rozes, rododendri un sausserdis. Mmmm... Tas atgādina pagājušās vasaras pastaigas gar jūras krastu, gar to vienu māju, pie kuras bagātīgi zied sausserži. Neatbilstošs vārds tiem latviešu valodā. Man vairāk patīk, kā skan angliskais "honeysuckle". Daudz vairāk piestāv saldajai ziedu smaržai. Medus. Mmmm...

Bet kopumā noskaņojums skumjš. Sajūta, ka par mani Latvijā aizmirsuši. Zvanu es, nevis man. Pat ja ir sarunāts, pat ja ir apsolīts. Well... Suck it up, girl. That's the consequences of being far away... Tā gan nevajadzētu būt, ne?

Jocīgi. Ir vieglāk pateikt, ka viss ir kārtībā, nekā atzīties saviem tuvajiem, ka vēlos sisties ar galvu pret sienu un skaļi kaukt. Šeit nedaudz vieglāk uzrakstīt, varbūt tāpēc ka te nevienam nerūp un es tikai izkliedzu savu sāpi tukšumā. Pēdējā laikā gan arī te neko nerakstu. Paturu sevī. Uzkrāju sevī. Tagad bail sadegt.

Det går fint, tak.

Visu rītu nomocījos virtuvē, gatavojot eklērus mīļotā mātei. Tagad tie ir gatavi, pildīti ar aveņu un kakao krēmiem, pārziesti ar šokolādi, bet mani ir pārņēmis tāds bezspēks. Neko vairs nevēlos darīt, kur nu vēl braukt uz vakariņām pie svigeforældre. Labāk jau pie savas māmiņas... Vēl jāpaciešas nieka divi mēneši, un tad būs mūsu lielais eurotrip.

Vakar bija spontānais kino apmeklējums. Noskatījāmies Iron Man 2. Sižets bija nedaudz sasteigts, bet kopumā man patika. Daudz labāka nekā Clash of the Titans, kuru es pasludinu par savu gada lielāko vilšanos. Ak, jā, par krievu valodu amerikāņu filmā atkal varēja pasmieties. Jocīgākais gan bija, ka ļaundarim bija labs krievu valodas akcents, kad viņš runāja angliski, bet viņa krievu valodu es brīžiem nesapratu.

Īīīīīīī!!! Es to atradu! Dziesmu, kura ik pa brīdim skan radio un kura man ļoti patīk. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Varbūt melodijas dēļ, jo vārdus saprast nevaru.

Jūsu priekam: Edward Maya feat. Vika Jigulina - Stereo Love (Radio Edit)

Šodienas nelielais prieciņš - nopirku divas mazītiņas astilbes un trīs mazītiņas pulkstenītes, kuras jau iestādītas dārzā. Vēl jānopērk pāris flokšus, kādu kāpeletāju un varbūt lilijas. Tad mans dārzs būs gandrīz pabeigts. Jo vēl vajag dārza mēbeles un galdu grilam, un pāris milzīgas puķukastes. Un tad varēšu ķerties klāt dārziņam mājas priekšā. Pašlaik tur ir ziedošs haoss, bet pēc pāris nedēļām tur nebūs nekā.

Jā, un vēl es nopirku caurspīdīgu podiņu un to speciālo augsni orhidejām. Manai orhidejai ir "bērniņš", kuram jau ir divas saknītes. Kad noziedēs, tad varēs griezt nost un stādīt. Būs man divas orhidejas.

Otrā diena gandrīz galā, un man joprojām sāp galva. Jau no vakardienas rīta. Nelīdzēja nedz ilgā pastaiga svaigā gaisā, nedz tablete, ko šodien iedzēru, nedz arī tas ūdens kvantums, ko esmu izdzērusi. Sāku jau apšaubīt to, ka galva bieži sāpot no ūdens trūkuma organismā.

Lieki piebilst, ka šodienas nodarbība bija katastrofāla, jo bija ļoti grūti koncentrēties uz braukšanu, nevis uz galvassāpēm. Tagad ir gandrīz nepārvarama vēlme nobastot dāņu valodu, tā vietā ieritināties gultā zem segas, aizvērt aizkarus un nedaudz pagulēt. Ehhh... Jāsaņemas un jāaizbrauc. Tik vien kā mēnesis palicis līdz vasarai.