Vakardienas vilšanāš - Clash of the Titans. Kaut gan... Varbūt nebūtu vilšanās, ja to skatītos 2D, nevis 3D.

Stāsts - grieķu mitoloģijas atgremojums Holivudas stilā. Nez no kurienes uzrodas džini, pār jūras briesmoni pēkšņi valda Aīds, nevis Poseidons, kā tam patiesībā jābūt. Bet uz to vēl varētu pievērt acis. Piektienas vakara izklaidei filma ir visnotaļ piemērota. Var atslābināt prātu, jo nav jāseko samudžinātam sižetam vai filozofiskiem dialogiem. Tomēr nemākulīgi uztaisītais 3D sabojāja visu baudu. Cīņas ainās nevarēja saprast, kas vispār notiek. Dažās citās ainās objekti bija tik dīvaini salikti, ka acis nespēja nofokusēties uz visu bildi. Citreiz, pat ar 3D brillēm, bija redzamas tās kontūras, kas parasti redzamas bez brillēm.

Aktierspēle vāja. Bet no šada veida filmas jau neko citu nesagaidīs. Uzsvars likts uz specefektiem, bet tie diemžēl arī pašvaki.

Un vēl. Vecās Graeae raganas izskatījās dikti līdzīgas mošķim no Pāna labirinta.

Kopumā, ja kāds vēlas redzēt Clash of the Titans, iesaku iet uz 2D, lai lieki nešķērdētu naudu par nebaudāmu 3D.


P.S. Mēs patiesībā uz filmu aizgājām tikai tāpēc, ka mīļotais vēlējās redzēt dāņu aktieri Holivudas filmā :)

Mums divarpus gadiņi, un šovakar mēs turpinam svinēt.

Snieg. Brrr...

Lidojums atcelts, vēstule ar kompensācijas pieprasījumu nosūtīta. Diez vai es saņemšu naudu par svētdienas lidojumu (ja vien tas arī netiek atcelts), bet vismaz par rītdienu viņi man samaksās. Skumji, ka nepaciemošos Latvijā. Būs vien jāgaida līdz jūlijam.

Looking on the bright side of life - rīt tieku uz jogas nodarbību pie mīļākās pasniedzējas, nekavēju lekcijas un dāņu valodas nodarbību.

Grūti saglabāt priecīgu prātu, bet bēdāšanās šajā gadījumā nepalīdzēs.

Izskatās, ka es nekur rīt netieku. Dāņu Naviair ir paziņojuši, ka gaisa telpa virs Dānijas ir slēgta līdz 8:00. Lidmašīnai uz Rīgu būtu jāizlido 8:10. Naivi būtu cerēt, ka kaut kas mainīsies.

Kaut gan... Labi, ka es tagad netieku uz Latviju, nevis pēc tam minu, vai tikšu atpakaļ uz Dāniju.

Esmu patiesībā samierinājusies ar to, ka iespējams netikšu uz Latviju otrdien, ka neredzēšu savus mīļos, kurus neesmu satikusi kopš Ziemassvētkiem. Viņi gan vēl cer uz brīnumu. Vējš mainīs virzienu, vulkāns nomierināsies un pelni izklīdīs.

Dear Iceland, we asked you to send CASH not ASH!

UPD. After the banking fiasco volcanic ash is the only International export we can expect to see from Iceland for a while. LOL

Kaimiņu bēbis man pilnībā atsit vēlmi man pašai kādreiz tikt pie mazuļa. Jau divdesmit minūtes bēbis brēc zem mana loga, kamēr izmisušais kaimiņš šūpina ratiņus un pūlas viņu nomierināt.

Lieliska sajūta! Es to izdarīju. Es noliku teorijas eksāmenu ar pirmo reizi. Dāņu valodā!!!

Tāda bauda - karsta vanna ar papaijas putām, kas klusi čukst un čaukst. Aizvērt acis un elpot lēnām, ieklausoties nakts skaņās, kas nāk iekšā pa atvērto logu. Tagad divvientulība, malkojot vīnu, klausoties 80-to gadu mūziku un runājot par dažnedažādām muļķībām. Pēdējās dienas kopā ar mīļoto ir bijušas perfektas.

Dziesma, kura man uzdzen tirpiņas. Muse "Unintended"


Joprojām rosos netā, klausoties un lejupielādējot Muse.

Nomocījos divas stundas, tā arī nespēdama aizmigt. Noguruma dēļ jau sāk sāpēt galva, bet no miega ne miņas. Varbūt kāda stunda pie datora padarīs mani kaut nedaudz miegainu...

Mmm... Guļu gultā un baudu divas lietas. Sāpes labajā gurnu locītavā un Muse. Man kā nepieradušam cilvēkas šodienas lambada bija nedaudz par daudz. Aktīvās gurnu kratīšanas laikā nedaudz pārcentos, tagad guļu un kunkstu pie katras mazākās kustības. Rīt arī ir nodarbība, iet vai tomēr pasaudzēt sevi. Skumjākais, ka tikt uz tām nodarbībām ir praktiski neiespējami, jo tās ir jaunas un visas vienkārši raujas uz tām. Ja nepaspēj pierakstīties trīs nedēļas pirms nodarbības, diez vai tiksi - pēc dienas izveidojas 50-70 cilvēku rinda.

Sāpes pāries, prieks par iespēju beidzot izdejoties. Es pat smaidīju, ko es nekad nevienā nodarbībā neesmu darījusi. Toreiz karsējās nekādi nespēju izspiest no sevis smaidu. Šoreiz tas šķita tik dabiski, smaidīt un nelikties ne zinis par pārējiem 50+ cilvēkiem.

Vēl viena bauda - lejupielādēt legālu mūziku. Pašlaik top Muse izlase. Vēlāk ķeršos pie U2, Coldplay un Guns'n'Roses.

Zaļi lauki un cīruļi dziesma tiem pāri. Mana šodiena.

Pēc stundas pirmā braukšanas nodarbības, un es jūtos draņķīgi pēc pusgulētas nakts. Galvassāpes, iesnas, klepus, paaugstināta temperatūra un sāpes mugurā. Šī nav tā diena, kad es vēlētos četras stundas no vietas vizināties mašīnā. Gulta un miegazāles ir pašlaik visnepieciešamākās lietas.

Rakstīt vai nerakstīt burtus H un V uz labās un kreisās rokas plaukstām? Negribu pilnībā izgāzties, sajaucot virzienus...

Jāsapurina sevi.

Jau kuro dienu dungoju Queen "Another One Bites The Dust". Steffen, pirmās palīdzības pasniedzējs, var būt lepns ar sevi. Piecas stundas, kuru laikā viņš šo dziesmu lika uz repeat, lai iemācītu mums ritmu, kādā ir jātaisa sirds masāža, ir atmaksājušās. Es gan ceru nekad, nekad, nekad nenokļūt situācijā, kurā man nāktos izmantot tajās piecās stundās apgūto.

Neticami! Ārā ir +7°, saulīte un bezvējš. Izskatās, ka nākamo pusstundu es pavadīšu nevis sēžot mājās un gaidot autobusu, bet gan ejot uz sporta zāli. Jogas stunda un tad, cerams, tikpat patīkama pastaiga mājup.

Jāatceras atpakaļceļā nopirkt mājas sieru, izrādās, ka no tā var pagatavot ļoti garšīgus biezpiena plācenīšus. Jāsāk beidzot pielāgoties Dānijai, nevis gaidīt, kad tā pielāgosies man.

Pēc mēneša vai diviem sāks ziedēt narcises!!!

UPD Termometrs meloja. Bija zem nulles, bet pastaiga tomēr izvērtās patīkama.

Varētu sākt uzskaitīt, cik reizes un kā es esmu sevi traumejusi, kopš mēs pārcelāmies dzīvot uz šo māju. Sākot no sīkiem griezumiem, apdegumiem, atsišanos pret mēbelēm, beidzot at paklupšanu, nokrišanu un, protams, leģendāro dakšu.

Beidzot esmu pamanījusies paklupt uz šīm nolādētajām kāpnem. Līdz šim ir gadījies tikai paslīdēt, kāpjot lejup, bet pieķeršanās margām vienmēr glāba. Šodien nepaveicās. Uz abām kājām milzu zilumi un nobrāzumi, ļoti sāp. Rīt īsā kleita man arī nespīd. Iešu paraudāt mīļotajam uz pleca. Pirms tam es viņu mierināju ar "I'm ok, I'm ok", tagad viņa kārta mani samīļot. Jau kuro reizi, sevi traumejot, novedu mīļoto gandrīz līdz sirdslēkmei. Atgadījums ar dakšu jau leģendārs...

Pāris dienas jau pagājušas, sajūsma par nesen skatīto Avatar nedaudz norimusi.

Skaista filma ar panaivu sižetu, kas jau tik daudzas reizes ir ticis atspoguļots kino un TV ekrānos. Pocahontas stila stāsts.

Tomēr specefekti ir fantastiski, jaunā pasaule - elpu aizraujoša, pat zinot, ka tā ir tikai datorgrafika. Lai arī 3D pēc Up noskatīšanās man nešķita nekas īpašs, šo filmu jāskatās tikai šajā formātā. Savādāk zudīs tā reālistiskuma sajūta. Trīs stundas kinoteātrī nemaz nešķita tik ilgi, atceroties, kā es mocījos The Return of the King laikā, nespējot sagaidīt beigas un nemaz neizbaudot filmu.

Man patika tā doma par saikni ar pasauli, kas cilvēkiem ir zudusi. Cilvēki, savā steigā un vēlmē būt pārākiem, ir aizmirsuši par savu izcelsmi un nespēj vairs ieklausīties apkārtējā pasaulē, neminot nemaz pašu sirdis. Šo saikni ir spējuši saglabā kaķiskie zilie na'vi.

Otra doma: nevar tā vienkārši paņemt to, kas nepieder tev un ko tu neesi nopelnījis.

Noteikti must-see filma.

 

Nākamā filma būs Sherlock Holmes. Tikai tādēļ ka biļetes lētas.

Nedaudz skumji, ka tagad kinoteātros tāds nabadzīgs repertuārs. Ja būtu vairāk filmas, kuras es uzskatītu par naudas vērtām, uz kino ietu gandrīz katru dienu.